"Rītausmas ceļinieka brauciens

Ap deviņiem ritā pilnīgi negaidīti tumšais milzenis atradās jau pavisam tuvu, un ļaudis saskatīja, ka tā nav nedz zeme, nedz arī tas, ko mēs parastajā nozīmē dēvējam par miglu. Tā bija tumsa. To ir diezgan grūd iztēlot, taču jūs sapratīsiet, kam tā līdzinājās, ja iztēlosieties, ka lūkojaties dzelzceļa tuneļa ieejā un šis tunelis būs vai nu ļoti garš, vai tik līkumots, ka gaisma viņā galā nebūs saredzama. Un vai zināt, kāds tas šķistu? Dažu pēdu attālumā jūs spožā gaismā varat saskatīt sliedes, gulšņus un granti; tad nākamajā

posmā tas viss izbāl krēslā, un tad diezgan pēkšņi (bet, protams, ne jau tā, itin kā tiktu nogriezts kā ar nazi) iestājas tumsa. Jo nedaudz pēdu no kuģa priekšgala viņi redzēja gaišus zilganzaļa ūdens viļņus. Aiz tiem ūdens izskatījās bāls un pelēks, kāds tas mēdz būt vakaros. Taču vēl tālāk valdīja pilnīga tumsa, it kā viņi būtu piebraukuši pie nakts robežas, aiz kuras nespīd ne mēness, ne zvaigznes.

Kaspians uzsauca bocmanim, lai palēnina gaitu, un visi (neskaitot airētājus) izskrēja priekšgalā un ņēmās lūkoties pāri bortam. Bet varēja izskatīt acis no pieres, tik un tā nekas nebija redzams. Viņiem aizmugurē viļņojās jūra un spīdēja saule, taču priekšā biezēja tumsa.

—  Vai brauksim iekšā? — beidzot ievaicājās Kaspians.

—  Mans padoms, ka ne, — sacīja Drinians.

—   Kapteinim taisnība, — bilda vairāki jūrnieki.

—   Gandrīz šķiet, ka tā, — pievienojās Edmunds. Lūsija ar Jūstesu neteica neko, bet sirdī jutās laimīgi, ka

acīmredzot tiks pieņemts tieši šāds lēmums. Bet tad ne gaidīta, ne cerēta klusumā skaidri atskanēja Rīpičīpa balss.

—    Un kāpēc lai mēs nebrauktu? — viņš nopīkstēja.

—  Vai kāds man izskaidros, kāpēc ne?

Skaidrot nevienam negribējās, tāpēc Rīpičīps turpināja.

—  Ja es uzrunātu zemniekus vai vergus, — viņš teica,

—   es varētu iedomāties, ka tie šādu rīcību ierosinātu aiz gļēvulības. Taču Nārnijai, cerams, nekad nebūs jādzird, ka pulks cildenu, karalisku personu savā dzīves plaukumā iemiedz asti kājstarpi un mūk, jo baidās no tumsas.

—   Bet kāda jēga būtu taustīties cauri tādai tumsai? — Drinians noprasīja.

—Jēga? —pārjautāja Rīpičīps. —Jēga, kaptein? Ja jūs ar jēgu domājat mūsu vēderu vai maku pildīšanu, tad tam nebūs nekādas jēgas. Cik zinu, mēs nedevāmies jūras braucienā pēc taustāmiem labumiem, bet lai iemantotu cieņu un kaut ko piedzīvotu. Un te nu ir vislielākais piedzīvojums, par kādu es jebkad esmu dzirdējis, un, ja mēs griezīsimies atpakaļ, tad visa mums apliecinātā cieņa izgaisīs.

Vairāki jūrnieki klusi norūca apmēram šādu sakāmo: «Tā cieņa var iet gulēt!» Taču Kaspians atsaucās:

—  Ak, tu sasodītais Rīpičīp! Man gandrīz gribētos, kaut mēs tevi būtu pametuši mājās. Nu labi! Ja tu uz to skaties no šāda viedokļa, tad mums būs jāturpina. Ja nu varbūt vienīgi Lūsijai negribētos?

Lūsija saprata, ka viņai patiešām šo ceļu turpināt ļod negribētos, tomēr skaļi pavēstīja:

—   Labi, neiebilstu.

—  Vai jūsu augsdba vismaz pavēlēs iedegt gaismas? — vaicāja Drinians.

—Katrā ziņā, —apstiprināja Kaspians. —Parūpējieties par to, kaptein.

Tā nu tika iedegti trīs lukturi luga priekšgalā, trīs — pakaļgalā un trīs — augstu mastā, un Drinians pavēlēja kuģa vidū aizdegt divas lāpas. Saules gaismā visi gaismekļi izskatījās blāvi un nespodri. Tad visiem vīriem (vienīgi tiem, kurus atstāja lejā pie airiem, ne) pavēlēja pilnā bruņojumā ierasties uz klāja un ar kailiem zobeniem rokā ieņemt cīņas pozīcijas. Lūsiju un divus stopniekus ar uzvilktiem lokiem un bultām stiegrās izkārtoja uz masta paaugstinājuma. Rainelfs atradās priekšgalā ar zondi un bija gatavs izdarīt dziļuma mērījumus. Ar viņu kopā bija Rīpičīps, Edmunds, Jūstess un Kaspians —visi mirdzošās bruņās. Drinians satvēra sviru, ar kuru mainīja airu virzienu.

—    Un nu Aslana vārdā — uz priekšu! — nokliedza Kaspians. — Airējiet lēni un vienmērīgi. Un vīri lai nevārsta mutes un tur ausis vaļā, jo būs jāizpilda pavēles.

«Rītausmas ceļinieks» krakšķot un brakšķot, vīriem airējot, sāka virzīties uz priekšu. Lūsijai masta paaugstinājumā bija ārkārtīgi labi redzams tieši tas mirklis, kad kuģis ieslīdēja tumsā. Priekšgals jau tajā bija pazudis, pirms saules gaisma apdzisa arī pakaļgalā. Viņa redzēja, kā tas notika. Vienā mirklī saules apzeltīto kuģa galu, zilo jūru un debesis vēl apspīdēja spoža dienas gaisma, bet nākamajā — jūra un debesis bija izgaisušas, gala lukturis, kas jau iepriekš bija tik tikko redzams, vienīgais rādīja, kur beidzas klājs. Luktura priekšā varēja saskatīt Driniana melno stāvu, kas bija noliecies pār sviru. Lūsijai pie kājām abas lāpas apgaismoja divus apaļus laukumiņus uz klāja un meta dzirkstis uz zobeniem un bruņucepurēm; arī klāja priekšgalā blāzmoja gaismas saliņa. Turklāt masta paaugstinājumu no augšas apspīdēja laterna, kas karājās turpat viņai virs galvas, un tā šķita maza, spoža pasaulīte, kas patstāvīgi slīd pa vientulīgo tumsu. Bet paši gaismas avoti, kā notiek vienmēr, kad tie jāiededzina nepareizā dienas laikā, izskatījās spokaini bāli un nedabiski. Lūsija manīja, ka viņai arī sdpri salst.