"Rītausmas ceļinieka brauciens

Vienkāju priekšnieks atturējās un brīdināja citus, ka viņi redzēšot, cik ūdens esot drausmīgi slapjš, bet viens vai divi no jaunākajiem gandrīz vai uz līdzenas vietas ieteikto izmēģināja, viņu piemēram sekoja arī daži citi, un beidzot lēkāt sāka visi. Iznākums bija lielisks. Dulburu vienīgā, milzīgā kāja izpildīja dabiska plosta vai laivas vietu, un, kad Rīpičīps bija iemācījis, kā tikt pie paštaisītiem vienkāršiem airiem, viņi visi sāka kuģot pa līci un meta lokus ap «Rītausmas ceļinieku», atgādinādami mazu smailīšu flotili, kur katras laiviņas pakaļgalā stāv resns rūķis. Viņi rīkoja sacīkstes, un no kuģa tiem pasniedza godalgas — vīna pudeles. Jūrnieki, pārliekušies «Rītausmas ceļinieka» sānu margām, smējās, vēderus turēdami.

Dulburus iepriecināja arī jaunais vārds «vienkāji», kas tiem šķita lielisks, kaut arī viņi neprata to pareizi izrunāt.

— Re, kas mēs esam, — viņi klaigāja, — vienkāji, vienpolsteri, polstermeni. Mums jau bija uz mēles, ka tā varētu saukties. Tomēr drīz vien jaunais nosaukums sajuka ar veco vārdu «dulburi», un galu galā viņi nolēma saukties par polsterkājdulburiem, un droši vien tā viņus dēvēs vēl gadsimtiem ilgi.

Tovakar nārnieši maltīti ieturēja augšstāvā ar burvi, un Lūsija ievēroja, ka visas telpas izskatās pavisam citādas, jo nu viņai nebija no tām bail. Noslēpumainās zīmes virs durvīm joprojām likās noslēpumainas, taču tām piemita draudzīga, līksma nozīme, un pat ar bārdu apvītais spogulis tagad nevis biedēja, bet likās jocīgs. Pusdienās katram galdā tika uzburts ēdiens un dzēriens, kas tam vislabāk garšoja, un pēc maltītes burvis parādīja kādu ļoti derīgu un jauku burvestību. Viņš uzlika uz galda divas baltas per­gamenta lapas un palūdza Drinianu sīki pastāstīt par ceļojumu līdz pat šai pēdējai vietai. Un, Drinianam runājot, viss, ko viņš attēloja, smalkās, skaidrās līnijās parādījās uz pergamenta, līdz beidzot visas lapas kļuva par brīnišķīgām Austrumkrasta kartēm, kurās varēja redzēt Galmu, Terebintiju, Septiņas salas, Vientuļās salas, Pūķa salu, Izdegušo salu, Nāvesūdens salu un arī pašu Dulburu zemi, un tās visas atainojās pareizajos izmēros un atradās pareizajās vietās. Tās bija pašas pirmās šo jūru kartes un labākas par tām, kuras vēlāk tika zīmētas bez burvju spēka palīdzības. Jo šīs — lai arī pilsētiņas un kalni sākumā izskatījās gluži kā parastā kartē —vēlāk, kad burvis viesiem iedeva palielināmo stiklu, izrādījās lieliski, mazi reālo priekšmetu attēli, kuros labi bija redzama gan Nerouheivenas pils, gan vergu tirgus un ielas; viss, kaut šķita ļoti tāls, bija neparasti skaidrs kā lietas, uz kurām mēs lūkojamies pa teleskopa nepareizo galu. Vienīgais trūkums bija tas, ka lielākajai daļai salu krasta līnijas nebija pabeigtas, jo kartē attēlojās vienīgi tas, ko Drinians bija redzējis pats savām acīm. Kad pusdienas bija beigušās, burvis vienu karšu eksemplāru paturēja sev, bet otru iedeva Kaspianam. Tas joprojām karājas Kēras Paravelas telpā, kur tiek glabāti darbarīki. Taču par jūrām un zemēm tālāk uz austrumiem burvis neprata pastāstīt neko. Tomēr viņš pateica, ka pirms gadiem septiņiem šīs salas ūdeņos ienācis kāds nārniešu kuģis un uz tā klāja atradušies lordi Revilians, Argozs, Mavramorns un Rūps, tāpēc viņi secināja, ka zelta vīrs, ko viņi bija redzējuši guļam Nāvesūdens salas bedrē, droši vien ir lords Restimārs.

Nākamajā dienā burvis ar savu gudrību palīdzību salaboja «Rītausmas ceļinieka» pakaļgalu, kuru bija sa­postījusi Jūras Čūska, un pielādēja braucamo ar derīgām dāvanām. Atvadīšanās noritēja ļoti draudzīgā gaisotnē, visi polsterkājdulburi kopā ar kuģi aizairējās līdz ostas vārtiem un urravoja tikmēr, kamēr «Rītausmas ceļinieku» urravas vairs nevarēja sasniegt.

Divpadsinita nodaļa Tumšā sala

Pēc šī piedzīvojuma viņi devās tālāk uz dienvidiem, mazliet nosliekdamies austrumu virzienā; divpadsmit dienas pūta lēns vējiņš, debesis lielākoties bija skaidras un gaiss — silts. Nebija redzami ne putni, ne zivis, tikai reizi diezgan garu ceļa gabalu gar labo bortu šļakstījās valzivis. Lūsija un Rīpičīps daudz spēlēja šahu. Trīspadsmitajā dienā Edmunds, uzrāpies uz masta paaugstinājuma, ierau­dzīja kaut ko līdzīgu lielam, tumšam kalnam, kas kreisajā pusē slējās ārā no ūdens.

Viņi mainīja kursu un brauca tuvāk cietzemei, pārvie­todamies galvenokārt ar airu palīdzību, jo vējš kavēja braukt uz ziemeļaustrumiem. Kad pienāca vakars, viņi bija vēl tālu no kalna un airēt nācās visu nakti. Nākamajā rītā laiks bija skaists, bet iestājās bezvējš. Melnais milzenis slējās priekšā daudz tuvāk un izskatījās varens, taču vēl vienmēr neskaidrs, tā ka daži jūrnieki bija pārliecināti, ka tas vēl ir tālu, turpretī citiem likās, ka priekšā ir migla, kurā viņi brauc iekšā.