"Rītausmas ceļinieka brauciens

—   Vai viņus vajadzēs pārvērst sākotnējā izskatā? — Lūsija vaicāja. — Es tomēr esmu pārliecināta, ka nebūtu nekāda ļaunuma, ja viņus atstātu tādus, kādi ir. Vai viņiem tiešām tas liekas tik nepatīkami? Viņi šķiet traki laimīgi. Re, paraugieties — kāds lēciens! Kādi viņi izskatījās agrāk?

—  Viņi bija parasti mazi rūķīši, —vecais burvis sacīja.

—   Nebūt ne tik jauki kā tie, kas ir pie jums Nārnijā.

—  Nudien būtu žēl pārveidot viņus atkal par tādiem, — Lūsija atkārtoja. —Viņi ir tik jocīgi un diezgan interesanti. Vai jums šķiet, ka labāk būtu, ja es viņiem to pateiktu?

—   Nešaubos, ka tas būtu labi, ja vien viņu pauri to ņemtu pretī.

—  Vai jūs atnāksiet man līdzi un mēģināsiet to izdarīt?

—   Nē, nē. Tu daudz labāk tiksi galā bez manis.

—  Liels paldies par otrajām brokastīm, — teica Lūsija un aši novērsās. Viņa noskrēja lejup pa kāpnēm, pa kurām tik satraukta bija kāpusi no rīta, — un apakšā sadūrās ar Edmundu. Kopā ar brāli Lūsiju gaidīja arī visi citi, un viņai sāpīgi iedzēla sirdsapziņa, kad viņa ieraudzīja baiļu pārņemtās sejas un aptvēra, cik ilgi par savējiem nebija iedomājusies.

—   Viss kārtībā, — viņa iesaucās. — Burvis ir kārtīgs vīrs… un es redzēju Viņu — Aslanu.

Pēc tam viņa, pamezdama savējos, vēja ātrumā aizdrāzās uz dārzu. Tur zeme drebēja no vienkāju lēcieniem un gaisu pieskandināja viņu klaigas. Gan vieni, gan otri pieņēmās spēkā divtik, kad trakuļi ieraudzīja Lūsiju.

—    Re, kur viņa nāk, re, kur viņa nāk! — dulburi auroja. — Trīsreiz «urā» mazajai meitenei! A! Viņa pamatīgi piekrāpa to veco nelgu, piekrāpa gan.

—     Un mēs ārkārtīgi nožēlojam, — teica vienkāju priekšnieks, — ka nevaram tev sagādāt prieku — skatīt mūs tādus, kādi bijām pirms izķēmošanas, jo tu neticētu, ja redzētu šo atšķirību, un tā ir svēta patiesība, tāpēc ka nav noliedzams — tagad mēs izskatāmies bezgala pretīgi, neiesim jau tevi krāpt.

—   Ek, tā jau ir, priekšniek, tā jau ir, — atbalsoja citi, palēkdamies kā pulks rotaļbalonu. — Patiesi vārdi, patiesi vārdi.

—   Es turpretī nebūt nedomāju, ka jūs būtu neglīti, — skaļi iesaucās Lūsija, lai visi dzirdētu.—Manuprāt, jūs esat ļoti jauki.

—Jā gan, jā gan! — atkliedza vienkāji. —Jums taisnība, jaunkundzīt, jums taisnība. Mēs esam ļoti smuki. Kur gan atrast vēl glītākus! — To viņi teica bez mazākā izbrīna un šķita nemaz nemanām, ka mainījuši viedokli.

—   Viņa tak saka, cik smuki mēs izskatījāmies pirms izķēmošanas, — iebilda vienkāju priekšnieks.

—   Jums taisnība, jums taisnība, — skandēja pārējie. — Tā viņa teica. Paši tak dzirdējām.

—  Tā es neteicu vis, — uzkliedza Lūsija. — Es sacīju, ka tieši tagad jūs esat smuki.

—   Nu kā tad, nu kā tad, — tērgāja vienkāju priekš­nieks. — Viņa teica, ka tad jūs bijāt ļoti smuki.

—     Uzklausiet abus, uzklausiet abus, — skandināja vienkāji.—Tāds pāris tieši nāk kā saukts. Vienmēr viņiem taisnība. Labāk par viņiem izteikties nemaz nav iespējams.

—    Bet mēs taču izsakām pilnīgi pretējas domas, — neatlaidās Lūsija, nepacietīgi piecirzdama kāju pie zemes.

—  Kā tad, tā jau ir, tā ir, — piekrita vienkājis. — Neko citu kā pretējas domas jūs neizsakāt. Turpiniet vien tāpat, turpiniet.

—  Jūs nu gan jebkuru cilvēku varat padarīt traku, — sacīja Lūsija un vairs nestrīdējās. Taču vienkāji likās pilnīgi apmierināti, un viņa nolēma, ka saruna visumā bijusi veiksmīga.

Pirms visi tovakar aizgāja gulēt, notika vēl kaut kas tāds, kas dulburus vēl vairāk samierināja ar viņu vienkājaino stāvokli. Kaspians un visi nārnieši, cik drīz vien spēja, atgriezās piekrastē, lai paziņotu jaunākos notikumus Rainsam un citiem, kas atradās uz «Rītausmas ceļinieka» klāja un bija ļoti nobažījušies par biedriem. Vienkāji, protams, devās līdzi, lēkādami kā futbolbumbas un skaļās balsīs izteikdami piekrišanu cits citam, līdz Jūstess nenocietās un izgrūda:

— Man gan gribētos, lai burvis viņus padarītu nevis neredzamus, bet nedzirdamus. (Drīz viņš dabūja nožēlot, ka bija to sacījis, jo nu nācās paskaidrot, ka nedzirdams ir kaut kas tāds, kuru nevar dzirdēt, un, kaut arī viņš nopietni nopūlējās iestāstīt, kas tas ir, tomēr tā arī nejutās pārliecināts, ka vienkāji to tiešām apjēdz. īpaši viņu aizvainoja, ka dulburi beigās pavēstīja: — Viņš nu gan nemāk izteikties tā kā mūsu priekšnieks. Bet gan jau tu, jaunekli, iemācīsies. Klausies viņā. Viņš tev parādīs, kā nesaprotamais jāpaskaidro. Labāku runas skolotāju par viņu nedabū­si.) Kad viņi sasniedza līci, Rīpičīpam iešāvās prātā spoža doma. Viņš lika nolaist ūdenī savu mazo laiviņu un airējās tajā tik ilgi, līdz izraisīja vienkājos diezgan lielu interesi. Tad viņš piecēlās tajā stāvus un teica: — Cienījamie, saprātīgie vienkāji, jums laivas nav vajadzīgas. Tās aizstās jūsu kāja. Palecieties tikai, cik vien viegli varat, lai paceltos virspusē, un paraugieties, kas notiks.