Nākamajā lappusē viņa atrada burvestību «garastāvokļa uzlabošanai». Attēlu te bija mazāk, bet tie izskatījās skaisti. Un Lūsija apjauta, ka rakstīto lasa vairāk kā stāstu, nevis kā burvestību. Tā turpinājās triju lappušu garumā, un, netikusi trešajai līdz beigām, viņa vispār bija aizmirsusi, ka lasa. Lūsija stāstā bija iedzīvojusies, it kā tas būtu patiess notikums, un arī visi attēli bija kā dzīvi. Nonākusi trešajai lappusei līdz beigām, Lūsija noteica: —Tas ir visskaistākais stāsts, kādu es jebkad esmu lasījusi vai jelkad savā mūžā vēl lasīšu. Ai, es vēlētos, kaut varētu turpināt tādu lasīšanu desmit gadus. Vismaz pārlasīt gan pārlasīšu.
Taču te nu grāmata apliecināja savu burvju spēku. Lappuses atpakaļ nešķīrās. Labās puses lappuses varēja pašķirt uz priekšu, kreisās puses atpakaļ — ne.
— Vai, cik muļķīgi! — Lūsija iesaucās. — Man tā gribējās izlasīt stāstu vēlreiz! Nu, vismaz man tas jāatceras. Pamēģināšu… tas bija… par… ak tu mī un žē, viss atkal pagaist no atmiņas. Un pat šī pēdējā lappuse šķiet izbālējusi. Tā ir ļoti savāda grāmata. Kā es varēju to aizmirst? Stāsts bija par krūzīti, zobenu, koku un zaļu pakalnu, tik daudz es zinu. Bet vairāk nespēju atcerēties. Ko man darīt?
Un viņa nekad to arī neatcerējās, un kopš tās dienas, ja Lūsija kādu stāstu uzskata par labu, tad tas ir tāds, kas atgādina burvju grāmatā lasīto un aizmirsto.
Viņa pašķīra lappuses tālāk un, sev par pārsteigumu, redzēja, ka uzšķirtajā lappusē nav attēlu. Taču pirmie vārdi vēstīja: «Burvestība, kas ļauj apslēpto darīt redzamu.» Viņa izlasīja tekstu, lai pārliecinātos, ka saprot visus grūtos vārdus, un tad izrunāja tos skaļi. Un tūlīt zināja, ka burvestība iedarbojas, jo, skaļi lasot vārdus, lielie burti lappuses sākumā iekrāsojās un lapu malās parādījās raibi attēli. Notika apmēram tā, kā turot virs liesmas to, kas rakstīts ar neredzamu tinti, un rakstītais pamazām kļūst redzams. Tikai nespodrās citronsulas krāsas vietā (citronsula ir visvieglāk sabrūvējamā neredzamā tinte) te parādījās zelta un spilgti sarkanas līnijas. Tie bija dīvaini attēli — ar daudzām būtnēm, kuru izskats Lūsijai lāgā nepatika. Un tad viņa nodomāja: — Laikam es visu esmu padarījusi redzamu, turklāt ne jau tikai bungātājus vien. Iespējams, ka tādā vietā kā šī apkārt slaistās citi neredzami radījumi. Nevaru apgalvot, vai gribēšu tos visus skatīt vaigā.
Šajā brīdī Lūsija izdzirda, ka pa gaiteni viņai aiz muguras tuvojas smagi, bet vienlaikus arī mīksti soļi, un, protams, atmiņā atausa stāsts par burvi, kas staigā basām kājām un nesaceļ lielāku troksni par kaķi. Allaž ir prātīgāk apgriezties nekā ļaut kādam zagties klāt no aizmugures. Lūsija apgriezās.
Tad viņas seja iegaismojās, un kādu mirkli viņa izskatījās gandrīz tikpat skaista kā otra Lūsija attēlā, taču pati viņa, protams, to neapzinājās un, sajūsmā iesaukusies, izstiepusi apskāvienam rokas, izskrēja pretī nācējam. Jo durvīs stāvēja pats Aslans, lauva — augstākais no visiem augstajiem karaļiem. Jo viņš bija taustāms un īsts, un silts un ļāva sevi skūpstīt un paslēpt seju spīdīgajā kažokā. Un, spriežot pēc dobjā, zemestrīces grāvieniem līdzīgā trokšņa, kas plūda no viņa krūtīm, Lūsija iedrošinājās nodomāt, ka viņš murrā.
— Ai, Aslan, — viņa sacīja, — cik tu esi labs, ka atnāci!
— Es šeit biju visu laiku, — viņš atteica, — bet tu mani tikko kā padarīji redzamu.
— Aslan, — Lūsija, gandrīz pārmezdama, iesaucās. — Nesmejies par mani! It kā es varētu paveikt kaut ko tādu, kas tevi padarītu redzamu!
— Tā notika, — sacīja Aslans. — Vai tu domā, ka es pats saviem likumiem nepakļaujos?
Pēc īsa klusuma brīža viņš ierunājās vēlreiz.
— Bērns, — viņš teica, — man liekas, ka tu slepus esi kaut ko noklausījusies.
— Slepus noklausījusies?
— Tu klausījies, ko divas tavas skolasbiedrenes sacīja par tevi.
— Ak to? Man neienāca prātā, ka tā ir noklausīšanās, Aslan. Vai tad tā nebija burvestība?
— Izspiegot cilvēkus ar burvestību ir tas pats, kas izspiegot viņus ar citiem paņēmieniem. Un tu savu draudzeni novērtēji nepareizi. Viņai ir vājš raksturs, bet viņa tevi mīļo. Viņa baidījās no vecākās meitenes un teica to, ko patiesībā nedomā.
— Manuprāt, es nekad nespēšu aizmirst, ko dzirdēju viņu sakām.
— Nē, nespēsi.
— Ak, Dievs! — Lūsija iesaucās. — Vai es esmu visu sabojājusi? Vai tu gribi sacīt, ka mūsu draudzība būtu turpinājusies, ja tas nebūtu noticis, un ka mēs kļūtu patiešām sirsnīgas draudzenes, un varbūt pat — uz visu mūžu… un ka tagad tā nekad nenotiks?
— Bērns, teica Aslans. — Vai es tev reiz agrāk jau nepaskaidroju, ka neviens nekad nedabū zināt, kas būtu noticis?
—Jā, Aslan, tu izskaidroji, — Lūsija piekrita. — Man žēl. Bet, lūdzu…
— Saki vien, dārgumiņ.
— Vai es jebkad varēšu izlasīt vēlreiz to stāstu, ko nespēju atcerēties? Vai tu man to pastāstīsi, Aslan? Ai, dari to, lūdzu, lūdzu.
—Jā, kā tad, es tev to stāstīšu gadu pēc gada. Bet nu nāc. Mums jāsatiekas ar mājas saimnieku.
.
Vienpadsmitā nodaļa Polsterkājdulburi kļūst domīgi