"Rītausmas ceļinieka brauciens

grāmatu Lūsija vēl nekad nebija redzējusi. Tur bija sīkas, mazas grāmatiņas, biezas un nopietnas grāmatas, grāmatas, kuru apjoms pārsniedza jebkuru baznīcas Bībeli, ko jūs jelkad esat redzējuši; visas tās bija iesietas ādas vākos un oda tā, kā ož vecum veci, gudri un burvestību pilni sējumi. Taču Lūsija zināja, ka viņai šīs jāatstāj mierā. Jo grāmata, Burvju grāmata, bija novietota uz lasāmās pults pašā istabas vidū. Lūsija redzēja, ka viņai jālasa stāvot (vispār istabā krēslu nemaz nebija) un ka lasot būs jāstāv ar muguru pret durvīm. Tāpēc meitene tūdaļ pagriezās, lai aizvērtu durvis. Tās nepadevās.

Te nu daži ļaudis Lūsijai šajā jautājumā nepiekritīs, turpretī es uzskatu, ka viņai bija pilnīgi taisnība. Viņa sacīja, ka nebūtu satraukusies, ja varētu aizvērt durvis, turpretī stāvēt tādā vietā kā šī ar vaļējām durvīm turpat aiz muguras bijis nepatīkami. Es būtu juties gluži tāpat. Taču neko nevarēja darīt.

Viens, kas meitenē viesa lielas raizes, bija grāmatas apjoms. Priekšnieka balss nebija jaudājusi kaut aptuveni pateikt, kurā vietā grāmatā meklēt burvestību, kā padarīt kaut ko redzamu. Viņš pat likās diezgan pārsteigts, ka viņa to vaicā. Viņš domāja, ka Lūsijai grāmata jālasa no paša sākuma, līdz viņa nonāks pie īstās vietas; acīmredzot viņam pat neienāca prātā, ka vajadzīgo vietu kādā grāmatā varētu atrast arī citādā ceļā.

— Bet tas taču var prasīt dienas un nedēļas! —iesaucās Lūsija, lūkodamās uz milzīgo sējumu. — Un man jau tagad ir tāda sajūta, it kā es šajā vietā atrastos stundām ilgi.

Viņa piegāja pie lasāmpults un uzlika roku uz grāmatas;

tai pieskaroties, pirksti notrīcēja, it kā grāmata būtu pilna elektrības. Meitene mēģināja to atvērt, bet sākumā nevarēja to izdarīt; tomēr tas tā bija tikai tāpēc, ka vākus saturēja divas svina skavas, un, kad viņa tās bija attaisījusi, sējums atvērās diezgan viegli. Un kāda grāmata tā bija!

Rakstīta, nevis iespiesta, rakstīta skaidrā, līdzenā rokrakstā, ar platām lejupejošām un tievām augšupejošām līnijām, to bija vieglāk lasīt nekā iespiesto, un tā bija tik skaista, ka Lūsija veselu minūti nekustīgi vērās tajā un piemirsa lasīšanu. Papīrs bija plāns un gluds, un no tā plūda jauka smarža; lapu malās un ap krāsainajiem, lielajiem burtiem katras burvestības sākumā vijās gleznojumi.

Titullapas un virsrakstu nebija; burvestības sākās bez tiem, un pirmajās nebija nekā īpaši svarīga. Tās bija pamācības, kā tiktvaļā no kārpām (vajadzēja mēnessgaismā mazgāt rokas sudraba bļodā), kā ārstēt zobu sāpes un krampjus un arī kā saņemt bišu spietu. Attēls, kurā bija redzams vīrietis, kuru moka zobu sāpes, bija tik dzīvīgs, ka lasītājam, kurš pārmērīgi ilgi tajā lūkotos, pašam sāktu sāpēt zobi, un zeltainās bites, ar kurām bija apgleznota ceturtā burvestība, brīdi šķita patiesi lidojam.

Lūsija tik tikko spēja atrauties no pirmās lappuses, taču, kad viņa to pāršķīra, nākamā izrādījās tikpat interesanta.

— Bet man tak jāturpina, — viņa pati sev atgādināja. Un pāršķīra apmēram trīsdesmit lapas. Ja viņa būtu spējusi tās atcerēties, tad smeltos pamācības, kā atrast apslēptu mantu, kā atcerēties aizmirstas lietas, kā aizmirst kaut ko tādu, ko negribas atcerēties, kā izprast, vai cilvēks runā patiesību, kā piesaukt vēju (vai likt tam rimties), miglu, sniegu, krusu, lietu; kā gremdēt ļaudis burvju miegā vai kā apveltīt kādu ar ēzeļa galvu (kā viņi darījuši ar nabaga Botomu). Un, jo ilgāk viņa lasīja, jo brīnumainākas un patiesīgākas kļuva zīmētās ainas.

Tad viņa nonāca pie kādas lappuses ar tik spilgti raibām ainām, ka gandrīz vai grūti bija pamanīt tekstu. Grūti gan — taču Lūsija pamanīja pirmos vārdus. Tie skanēja: