"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Es par šiem ļaudīm sāku just lielu ziņkāri, —Jūstess iečukstēja Edmundam ausī. — Kā tev šķiet, vai viņi vispār ir cilvēki? Es teiktu, ka diez vai viņi nav līdzīgāki lieliem sienāžiem vai milzu vardēm.

—   Patiešām tā izskatās, — teica Edmunds. — Tikai neiedzen Lūsijai galvā domu par sienāžiem. Kukaiņi viņai diez kā nepatīk, īpaši lielie.

Maltīte būtu bijusi patīkamāka, ja ēšana nenotiktu bezgala nevīžīgi un ja saruna nesastāvētu no vienām vienīgām piekrišanas izpausmēm. Neredzamie piekrita itin visam. Patiesībā vairums viņu piezīmju bija tādas, kurām grūti būtu iebilst: «Es jau allažiņ saku —ja cilvēkam gribas ēst, viņš labprāt kaut ko gremos,» — vai: «Nu jau satumst, naktī tā notiek vienmēr,» — vai pat: «A, jūs esat atbraukuši pāri jūrai. Varens slapjums, vai ne?»

Lūsija savukārt neviļus lūkojās uz, tumšo durvju caurumu, kas veda uz kāpnēm (viņa no savas vietas pie galda varēja to redzēt), un prātoja, ko viņa atradis augšstāvā, kad nākamajā rītā dosies pa tām augšup. Taču citādi maltīte bija garšīga — sēņu zupa, vārīta cāļa gaļa, karsts, sutināts šķiņķis, ērkšķogas, sarkanās jāņogas, biezpiens, krējums, piens un medalus. Visiem medalus gāja pie sirds, tikai Jūstesam vēlāk nācās nožēlot, ka to dzēris. Kad Lūsija nākamajā rītā pamodās, šķita, ka pienākusi diena, kad jākārto kāds pārbaudījums vai jāiet pie zobārsta. Bija skaidrs rīts, pa viņas istabas vaļējo logu iekšā un ārā dūkdamas lidoja bites, un maurs ārpusē izskatījās visai līdzīgs Anglijas zālieniem. Meitene piecēlās, apģērbās un pie brokastu galda pūlējās runāt un ēst kā vienmēr. Tad, noklausījusies priekšnieka balss rīkojumus par to, kas augšā darāms, viņa pārējiem pateica ardievas un, vairāk nesakot ne vārda, piegāja pie kāpnēm un devās augšā, nepamezdama ne skata atpakaļ.

Bija pavisam gaišs, un tā jau šķita laba zīme. Tieši pretī Lūsijai pirmā kāpņu posma augšgalā atradās logs. Kamēr viņa kāpa augšā, varēja dzirdēt, kā lejā, hallē, tikšķ senlaicīgs pulkstenis. Tad viņa bija nonākusi uz kāpņu laukumiņa, un vajadzēja iegriezties pa kreisi nākamajā kāpņu posmā, un no turienes pulksteņa tikšķi vairs nebija sadzirdami.

Nu viņa atradās kāpņu augšdaļā. Lūsija palūkojās apkārt un ieraudzīja garu, platu gaiteni ar lielu logu viņā galā. Acīmredzot gaitenis stiepās visā mājas garumā. To rotāja kokgriezumi un paneļi, grīdu sedza paklājs, un abpus gaitenim atradās daudzas durvis. Lūsija stāvēja pavisam klusu. Nebija dzirdams ne peles pīkstiens, ne mušas spindzoņa, ne aizkaru plandēšana, itin nekas — tikai viņas pašas sirdspuksti.

—  Pēdējās durvis pa kreisi, —viņa pati sev sacīja. Likās diezgan nepatīkami, ka tās ir pēdējās. Lai pie tām nokļūtu, vajadzēs iet garām visām citām. Un burvis varētu atrasties jebkurā istabā — aizmidzis, nomodā, neredzams vai pat miris. Bet ar domāšanu vien nekas nebija līdzēts. Lūsija devās uz priekšu. Grīdsega bija tik bieza, ka viņas soļus nevarēja dzirdēt.

—  Pagaidām vēl nav ko baidīties, — meitene mēģināja sev iestāstīt. Un gaitenis nepārprotami bija mierīgs, saules apspīdēts; varbūt vienīgi mazliet par klusu. Būtu jauki, ja durvis nebūtu apgleznotas ar dīvainām, sarkanām zīmēm — izlocītām, sarežģītām kontūrām, kam acīmredzot piemīt kāda jēga, un iespējams, ka šī jēga varētu būt diezgan nepatīkama. Jaukāk būtu arī, ja pie sienām nekarātos šīs maskas. Nevarēja jau teikt, ka tās būtu tieši neglītas — vismaz ne tik ļoti neglītas, taču tukšie acu dobumi izskatījās savādi. Ja ļaus iztēlei vaļu, viņai drīz sāks likties, ka, līdzko viņa uzgriezīs tām muguru, maskas sāks darīt nezin ko.

Laikam bija paiets garām jau sestajām durvīm, kad viņa pirmo reizi sajuta īstas bailes. Jo kādu mirkli viņa gandrīz noteikti sajuta, ka mazs, ļauns, bārdains vieplis izliecies ārā no sienas un vaibstīdamies skatās uz viņu. Lūsija piespiedās apstāties un uz to paskatīties. Bet tā nemaz nebija seja. Tas bija mazs spogulītis — tieši tik liels un ar tādiem apveidiem kā Lūsijas pašas sejiņa — ar matiem virs pieres un nokarenu bārdu, tā ka, skatoties spogulī, paša atspulgs ievietojās

matu un bārdas ietvarā un likās, ka šis ietvars pieder skatītāja sejai.

— Es tikai ar acu kaktiņu garāmiedama ieraudzīju pašas atspulgu, — Lūsija sev teica. — Tas arī bija viss. No tā nav ko baidīties. — Taču viņai nepatika pašas seja matu un bārdas ielokā, un viņa devās tālāk. (Es nezinu, kam bārdainais spogulis bija domāts, jo neesmu burvis.)

Pirms Lūsija piegāja pie kreisās puses pēdējām durvīm, viņa sāka gudrot, vai gaitenis nav kļuvis garāks, kopš viņa sākusi pa to iet, un vai tā ir daļa no šīs mājas burvestībām. Tomēr beidzot viņa nokļuva galā. Durvis bija vaļā.

Tā bija liela telpa ar trim augstiem logiem, un sienas no grīdas līdz griestiem aizklāja grāmatu plaukti — tik daudz