— Nu tad ejam, biedri, ejam, — ierunājās pirmā balss.
— Laižamies ceļā.
— Kā tad, priekšniek, — piebalsoja citi. Labāku kārtību nemaz nevar sagudrot. Tieši to mēs arī grasījāmies piedāvāt. Laižamies ceļā!
Tūlīt atsākās duna — sākumā diezgan skaļa, bet drīz tā kļuva arvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa jūras pusē.
Lūsija saprata, ka nebūtu īstais laiks sēdēt un gudrot, kas šie neredzamie radījumi varētu būt. Tiklīdz dimdoņa bija apklususi, meitene pietrūkās kājās un metās skriet nopakaļ citiem, cik ātri vien kājas nesa. Plīst vai lūzt, citi jābrīdina.
Kamēr tas viss norisinājās, pārējie bija pienākuši pie mājas. Tā nebija augsta — tikai divstāvu ēka —, celta no skaistas, maigas krāsas akmeņiem, ar daudziem logiem un daļēji apaugusi ar efejām. Viss bija tik kluss, ka Jūstess sacīja: — Manuprāt, tā ir tukša, — turpretī Kaspians mēmi norādīja uz dūmu stabu, kas cēlās no viena skursteņa.
Viņi atrada platus vārtus, kas bija vaļā, un iegāja pa tiem bruģētā pagalmā. Un tieši te viņi ieraudzīja pirmo norādi, ka šai salai piemīt kaut kas savāds. Pagalma vidū atradās ūdenssūknis un zem tā spraislas — spainis. Te nu nebija nekas dīvains. Taču sūkņa rokturis kustējās augšup lejup, kaut gan nebija redzams, ka to kāds kustinātu.
— Te notiek kaut kādas burvestības, — teica Kaspians.
— Mehāniskas! — Jūstess iesaucās. — Beidzot mēs neapšaubāmi esam nokļuvuši civilizētā zemē.
Šajā brīdī pagalmā sakarsusi un aizelsusies iedrāzās Lūsija. Viņa klusā balsī pūlējās pārējiem ieskaidrot, ko neviļus dzirdējusi. Un, kad tie daļēji bija to aptvēruši, pat paši drosmīgākie neizskatījās īpaši laimīgi.
— Neredzami ienaidnieki, — norūca Kaspians. —Un viņi grib nošķirt mūs no laivas. Tas nu gan ir ciets rieksts, kas jāpārkož.
—Vai tev nav kāda jausma, kas viņi īsd ir par radījumiem, Lū? — tincināja Edmunds.
— Ne mazākās, Ed. Es taču nedabūju viņus redzēt!
— Vai soļi viņiem bija tādi kā cilvēkiem?
— Es nedzirdēju nekādus soļus, tikai balsis un to drausmīgo dunu un dimdoņu, it kā sistu ar āmuriem.
— Interesanti, — sacīja Rīpičīps, — vai viņi kļūst neredzami, kad saņem zobena cirtienu?
— Izskatās, ka to mums nāksies noskaidrot, — teica Kaspians. — Bet iesim ārā pa vārtiem. Pie sūkņa stāv viens no šiem kungiem, klausīdamies visu, ko mēs runājam.
Viņi izgāja ārā un devās atpakaļ uz taku, kur koki varbūt varētu kalpot par aizsegu.
— Īstenībā jau no tā nekāda labuma nav, — teica Jūstess, — mēs mēģinām noslēpties no ļaudīm, ko nevaram redzēt. Iespējams, ka tie atrodas mums visapkārt.
— Paklau, Drinian, — Kaspians sacīja. — Kā būtu, ja mēs pamestu laivu likteņa varā, dotos līcī uz kādu citu vietu un signalizētu «Rītausmas ceļiniekam» kaut kur apstāties un uzņemt mūs uz klāja?
— Te nebūs pietiekama dziļuma kuģim, sir, — sacīja Drinians.
— Mēs laistos peldus, — ieteica Lūsija.
— Visas jūsu augstības, — teica Rīpičīps, — uzklausiet mani. Ir muļķīgi cerēt, ka no neredzama ienaidnieka iespējams izvairīties lienot un ložņājot. Ja šie radījumi grib piespiest mūs cīnīties, varat nešaubīties, ka tas viņiem izdosies. Un, lai kā mums veiktos, man labāk gribētos stāties pret viņiem vaigu vaigā nekā ļaut, lai viņi ieķeras man astē.
— Es patiešām nešaubos, ka Rīpam šoreiz ir taisnība, — teica Edmunds.
— Protams, — piekrita Lūsija, —ja Rainss un citi, kas atrodas uz «Rītausmas ceļinieka», redzēs mūs krastmalā cīnāmies, kaut ko taču viņi spēs darīt.
— Bet viņi neredzēs mūs cīnāmies, ja nesaskatis nevienu ienaidnieku, — bēdīgi izdvesa Jūstess. — Viņi domās, ka mēs vēcinām pa gaisu zobenus tīrā prieka pēc.
Iestājās nepatīkams klusums.
— Ziniet, — beidzot ierunājās Kaspians, — rīkosimies tālāk. Mums jānostājas ar viņiem vaigu vaigā. Jāpaspiež viņiem rokas. Lūsij, tev jāuzsprauž bulta uz stiegras, pārējiem jāatkailina zobeni. Un nu — ķeramies vērsim pie ragiem. Varbūt viņi būs ar mieru ielaisties sarunās.
Soļojot atpakaļ uz pludmali, bija dīvaini redzēt, ka zālieni un lielie koki izskatās tik mierpilni. Pat tad, kad viņi nonāca piekrastē un ieraudzīja laivu tajā pašā vietā, kur to bija atstājuši, un līdzenās smiltis bez jebkādām dzīvu būtņu pazīmēm, viņi sāka šaubīties, vai Lūsija savu stāstu nav iztēlojusies. Taču, pirms kāds sasniedza smilšu joslu, augstu gaisā atskanēja balss.
— Tālāk ne, kungi, tālāk vairs ne, — tā brīdināja. — Vispirms mums ar jums jāaprunājas. Mēs šeit esam vairāk nekā piecdesmit un rokās turam ieročus.
— Uzklausiet viņu, uzklausiet, — skandēja balsu koris. —Tas ir mūsu priekšnieks. Viņa teiktajam var ticēt. Viņš jums saka patiesību, nudien patiesību.
— Es neredzu šos piecdesmit kaujiniekus, — piezīmēja Rīpičīps.
— Tā ir tiesa, tā ir tiesa, — atteica priekšnieka balss. —Jūs mūs neredzat. Un kāpēc neredzat? Tāpēc, ka esam neredzami.
— Turpiniet tā, priekšniek, turpiniet tā, — teica citas balsis. —Jūs runājat kā no grāmatas. Viņi nevarēja sagaidīt labāku atbildi par šo.