"Rītausmas ceļinieka brauciens

Dobuma pamatu klāja lieli, pelēkzili akmeņi, un ūdens bija dzidrs kā asara, un pašā lejā gulēja cilvēks pieauguša vīra augumā — acīmredzot izkalts no zelta. Viņš gulēja ar seju uz leju, rokas pāri galvai izstiepis uz priekšu. Un brīdī, kad viņi tā lūkojās, mākoņi pašķīrās un atspīdēja saule. Gaisma apspīdēja cilvēka augumu no galvas līdz kājām. Lūsija nodomāja, ka tā ir visskaistākā statuja, kādu viņa jebkad redzējusi.

— Vai traks! — iesvilpdamies novilka Kaspians. —Tā dēļ bija vērts nākt. Nez vai mēs varētu to izcelt?

—  Varam pēc.tā ienirt, sir, — ierosināja Rīpičīps.

—     Nekas no tā neiznāks, — pretojās Edmunds. — Vismaz tajā gadījumā, ja tas ir zelts — ciets kā stienis —, tas būs par smagu, lai varētu izcelt. Šis dobums ir ne vairāk, ne mazāk kā divpadsmit līdz piecpadsmit pēdu dziļš. Pag, mazliet pagaidiet! Labi, ka es paķēru līdzi medību šķēpu. Palūkosimies, kāds ir dziļums. Turi mani, Kaspian, aiz rokas, es mazliet pārliekšos pāri ūdenim. — Kaspians satvēra viņa roku, un Edmunds, paliecies uz priekšu, pamazām iegremdēja šķēpu ūdenī.

Tas vēl nebija ielaists līdz pusei, kad Lūsija ieteicās: — Es vispār neticu, ka statuja ir no zelta. Gaismā tā tikai izskatās. Tavs šķēps ari izskatās gluži tāds pats.

—    Kas lēcies? — vairākas balsis reizē noprasīja, jo Kdmunds pēkšņi bija palaidis šķēpu vaļā.

—   Nespēju to noturēt, — noelsās Edmunds, — likās traki smags.

—    Un nu tas guļ dibenā, — teica Kaspians, — un Lūsijai taisnība. Tas izskatās tieši tādā pašā krāsā kā statuja.

Taču Edmunds, kam, šķiet, bija radušās grūtības ar zābakiem (vismaz viņš noliecies ņēmās tos aplūkot), pēkšņi uzslējās un nokliedza tik spalgā balsī, kādai cilvēki gandrīz nekad neuzdrošinās nepaklausīt:

—   Kaspian, atpakaļ! Prom no ūdens! Visi! Tūlīt!

Platām acīm lūkodamies Edmundā, visi paklausīja.

—  Skatieties, —Edmunds turpināja, —apskatietmanu zābaku purngalus.

—Izskatās tādi kā drusku dzeltenīgi, — ieteicās Jūstess.

—Tie ir no zelta, īsta zelta, — Edmunds viņu pārtrau­ca. — Paverieties! Pataustiet! Ada jau pazudusi. Un zā­baki — smagi kā svins.

—  Visspēcīgais Aslan! — iesaucās Kaspians. —Tu tak negribi teikt, ka…

—   Gribu gan, — attrauca Edmunds. — Šis ūdens visu pārvērš zeltā. Tas pārvērta zeltā šķēpu, un tāpēc ierocis kļuva tik smags. Un tas ūdens tik tikko uzšļakstījās man uz purngaliem (labi, ka man nebija basas kājas) un pārvērta zābakus par zeltu. Un tas nabaga cilvēks tur, lejā, — nu jūs taču redzat.

—Tātad tānemaznavstatuja, —Lūsijaklusi nočukstēja.

—    Nē. Nu viss ir skaidrs. Šis cilvēks te atradās kādā karstā dienā. Smailes virsotnē noģērbās — tur, kur mēs sēdējām. Drēbes satrunēja vai putni tās aiznesa, lai labāk iekārtotu ligzdas, bruņas palikušas turpat. Tad viņš ienira un…

—  Nevajag, — Lūsija pārtrauca brāli. —Cik šausmīgi!

—     Un mēs esam izglābušies no nāves par mata tiesu! — piebilda Edmunds.

—  Par mata tiesu gan, — nopīkstēja Rīpičīps. — Ik brīdi kāds no mums varēja iebāzt ūdenī pirkstu, kāju, ūsu vai asti.

—    Tik un tā,— Kaspians iebilda,— varam vēlreiz pārbaudīt. —Viņš noliecās un noplūca viršu zariņu. Tad

ļi >t i piesardzīgi nometās uzceļgaliem pie ūdens un iemērca lajā noplūkto. Iemērca viršu zariņu, bet izvilka lielisku tā .itveidojumu tīrā zeltā — smagu un glaudenu kā svinu.

—    Ķēniņš, kam piederētu šī sala, — lēni ierunājās kaspians, sejai pietvīkstot, —drīz vien kļūtu parvisbagātāko valdnieku visā pasaulē. Es pieprasu šo zemi uz mūžu mūžiem pasludināt par Nārnijas īpašumu. Tā taps nodēvēta par Zeltūdens salu. Un es pieprasu no jums visiem klusē­šanas solījumu. To neviens nedrīkst uzzināt. Pat Drinians ne. Kas izrunāsies, tas mirs, vai dzirdat?

—Ar ko tu runā? —noprasīja Edmunds. —Es neesmu tavs pavalstnieks. Ja nu par to ir runa, tad situācija ir gluži citāda. Es esmu viens no četriem senajiem Nārnijas valdniekiem, un tevi saista uzticības zvērests manam brālim — Visaugstākajam karalim.

—    Tātad nu, ķēniņ Edmund, nonācis tiktāl, ja? — noprasīja Kaspians, uzlikdams roku uz zobena spala.

—    Tūlīt izbeidziet! — uzsauca Lūsija. — Ar jums, puikām, tas ir pats ļaunākais. Jūs esat plātīgi, kauslīgi stulbeņi… vai-i-i! — viņas balss kļuva arvien klusāka.

Lūsija noelsās. Un nu arī pārējie ieraudzīja to pašu, ko viņa.

Pāri pelēcīgajai kalnu nogāzei, kas slējās viņu priekšā (pelēcīga tā bija tāpēc, ka virši vēl neziedēja), nedzirdamiem soļiem, neskatīdamies uz ceļiniekiem, vizēdams it kā spožos saules staros — lai gan saule bija paslēpusies mākoņos —, lēni soļoja vislielākais lauva, kādu cilvēka acs jebkad redzējusi. Attēlodama šo ainu, Lūsija vēlāk mēdza sacīt: «Viņš bija tik liels kā zilonis,» — kaut gan citreiz viņa vienīgi noteica: «Tik liels kā vezumnieka zirgs.» Tomēr svarīgs nebija lielums. Neviens neuzdrošinājās vaicāt, kas tas ir. Viņi zināja, ka tas ir Aslans.

Un neviens arī neredzēja, kā vai uz kurieni viņš aiziet. Visi pavērās cits citā kā cilvēki, kas atmodušies no miega.

—  Par ko mēs runājām? — iejautājās Kaspians. — Vai es uzvedos kā ēzelis?