"Rītausmas ceļinieka brauciens

Citi būtu viņam piebiedrojušies, ja šajā brīdī Rīpičīps nebūtu iespiedzies: — Necērtiet! Grūdiet! — Bija tik neparasti, ka pelēns iesaka, lai neviens necīnās, ka pat šinī drausmīgajā acumirklī visu skatieni pievērsās viņam. Un, kad viņš uzlēca uz margām ar purniņu pret čūskas priekšgalu

un, atspiezdams mazo, spalvaino muguriņu pret milzīgo zvīņaino, gļotaino muguru, sāka stumt, cik nu vien spēja, to uz vienu pusi, krietna daļa jūrnieku saprata, kas viņam prātā, un no abām kuģa pusēm piedrāzās pie nezvēra, lai darītu to pašu. Kad pēc kāda laika Jūras Čūskas galva atkal parādījās virspusē, šoreiz bakborda pusē, un ar muguru pret cilvēkiem, visi saprata, kas īsti notiek.

Nezvērs bija apmetis ķermeni kā cilpu ap «Rītausmas ceļinieku» un ņēmās to savilkt arvien ciešāk. Kad kuģis būs aizžņaugts pietiekami cieši — krākt! — un tā vietā peldēs salauzti sērkociņu skaliņi, nezvērs cilvēkus citu pēc cita varēs uzlasīt no ūdens. Vienīgā iespēja bija aizbīdīt cilpu pāri pakaļgalam vai arī (izsakot to pašu citiem vārdiem) izgrūst kuģi no cilpas uz priekšu.

Rīpičīpam vienam pašam, protams, nebija vairāk iespēju veikt šo uzdevumu kā, teiksim, pacelt katedrāli, taču viņš jau bija gandrīz izlaidis garu, mēģinādams to izdarīt, līdz pārējie pabīdīja viņu sānis. Drīz vien visa kuģa komanda (bez Lūsijas un pelēna, kurš bija zaudējis samaņu) nostājās divās garās rindās gar augšējā klāja malu (katrs vīrs atslējās ar krūtīm pret priekšējā muguru, grūžot cik jaudas, lai visas rindas svars sakopotos pirmajā stāvētājā. Dažus nejaukus mirkļus (kas šķita ilgstam vairākas stundas) likās, ka nekas nemainās. Locītavas brīkšķēja, sviedri plūda, elpa gārgdama lauzās ārā no krūtīm. Tad visi sajuta, ka kuģis sakustas. Čūskas cilpa tagad atradās tālāk no masta nekā iepriekš. Tomēr vīri arī redzēja, ka tā kļuvusi mazāka. Un nu bija klāt īstās briesmas. Vai vīri cilpu pārgrūdīs pāri galam, vai arī tā būs pārāk sarukusi? Varbūt tā jau tagad i;ula ir? Jā. Tikko pietiks vietas. Tā atspiedusies pret pakaļgala margām. Uz aizmuguri atskrēja vēl kāds ducis jūrnieku. Tas bija jau krietni labāk. Jūras Čūskas ķermenis tagad atradās tik zemu, ka vīri varēja sastāties rindā un grūst, sastājušies sānu pie sāna. Cerības auga augumā, līdz visiem iešāvās prātā augstais, kokā grieztais «Rītausmas ceļinieka» pakaļgals, pūķa aste. Pārdabūt nezvēra cilpu tai pāri nekādā ziņā nevarēs.

— Cirvi! — aizsmakušā balsī nokliedza Kaspians. — Un grūžam tik uz priekšu. — Lūsija, kas zināja, kur kas atrodas, dzirdēja viņa vārdus, jo stāvēja uz galvenā klāja, ar skatienu urbdamās pakaļgalā. Pāris mirkļos viņa noskrēja lejā, sameklēja cirvi un metās pa slietnēm atpakaļ, uz pakaļgalu. Taču tieši tad, kad viņa spēra kāju uz klāja, atskanēja skaļš brīkšķis, it kā kristu kāds koks, kuģis sazvārojās un pašāvās uz priekšu. Jo tieši tad (vai nu Jūras Čūska tik stipri pagrūda, vai arī tā muļķīgi nolēma savilkt cilpu pavisam cieši) viss kuģa viņgala kokgriezums nolūza un kuģis bija brīvs.

Pārējie bija tik noguruši, ka neredzēja to, ko redzēja Lūsija. Nedaudz jardu viņiem aiz muguras Jūras Čūskas cilpa ātri sašļuka tievāka un ar skaļu šļakstu nozuda ūdenī. Lūsija ne reizi vien pēc tam apgalvoja (tikai viņa, protams, tobrīd bija tik ļoti satraukta, ka to varbūt varētu uzskatīt tikai par iedomu), ka viņa nezvēra ģīmī saskatījusi stulba apmierinājuma apziņu. Taču nav noliedzams, ka dzīvnieks bija bezgala aprobežots, jo dzinās nevis pakaļ kuģim, bet pagrieza galvu un sāka iztaustīt savu miesu, itin kā cerētu atrast «Rītausmas ceļinieka» paliekas, pielipušas pie savas ādas. Turpretī «Rītausmas ceļinieks» jau atradās lielā gabalā — to uz priekšu dzina spirgts vējiņš, un vīri pūzdami elsdami sēdēja un gulšņāja uz klāja, līdz beidzot spēja notikušo pārrunāt un par to pat pasmieties. Un, kad katram tika atvēlēta glāze ruma, viņi pat sarīkoja ovācijas. Visi slavēja Jūstesa drošsirdību (kaut arī tā nebija nesusi nekādu labumu) un uzteica Rīpičīpu.

Pēc tam viņi nokuģoja trīs dienas un neredzēja neko vairāk par jūru un debesīm. Ceturtajā dienā vējš iegriezās no ziemeļiem un bangas kļuva lielākas. Pēcpusdienā varēja sākt runāt gandrīz vai par vētru. Tomēr tieši tad kuģa priekšgalā stāvošo redzeslokā iznira zeme.

—Ja atļausiet, sir, — ierosināja Drinians, — mēs mēģi­nāsim kuģi ieairēt šīs zemes aizvēja pusē, izmetīsim enkuru un pagaidīsim, līdz norimst vētra.

Kaspians bija ar mieru, taču, airēdami pretvēju, viņi pie salas nokļuva tikai vakarā. Līdz ar pēdējo saulstaru viņi iestūrēja dabiskajā ostā un noenkurojās, taču krastā tovakar neviens neizkāpa. No rīta viņi ieraudzīja, ka atrodas ar zāli apaugušā līcī, vientulīgā, nelīdzenā apkaimē, kas pakāpeniski stiepās augšup un beidzās ar klinšainu virsotni. No vēja piestrāvotajiem ziemeļiem gar šo smaili ātri traucās mākoņi. Ceļinieki nolaida ūdenī laivu un iekrāva tajā visas iztukšotās ūdens mucas.

—  No kura strauta smelsim ūdeni, Drinian, — vaicāja Kaspians, apsēzdamies aizmugurē uz režģotas lūkas. — Šķiet, ka līcī ieplūst divi.