"Rītausmas ceļinieka brauciens

—   Nu, viņš to drausmīgo kažoku noplēsa pavisam — tieši tā, kā man bija šķitis izdodamies visas iepriekšējās reizes (tikai toreiz tas nebija sāpējis), darot to pašam, un tur nu tā āda gulēja zālē, tikai daudz biezāka, tumšāka un nelīdzenāka nekā iepriekšējās. Un es tur stāvēju gluds un glaudens kā nomizota vica un mazāks nekā iepriekš. Tad lauva mani satvēra — tas gan man nemaz nepatika, jo bez ādas es biju traki jūtīgs, — un iemeta mani ūdenī. Tas nu gan pamatīgi iedzēla, bet sāpēja tikai īsu mirkli. Pēc tam sajūta bija brīnišķīga, un, tiklīdz es sāku peldēt un šļakstīties, tā sapratu, ka visas sāpes no rokas pagaisušas. Un tad es arī ieraudzīju, kāpēc, — es atkal biju pārvērties par zēnu. Es tev liktos gluži vienkārši dumjš, ja mēģinātu izstāstīt, kā jutos, sataustīdams paša rokas. Zinu, ka tām trūkst muskuļu un salīdzinājumā ar Kaspiana spēcīgajiem delmiem izskatās diezgan vārgas, bet man bija tāds prieks, ka es atkal tās redzu… Pēc kāda brītiņa lauva izcēla mani ārā un apģērba…

—   Apģērba. Ar savām ķepām?

— Nu, to nu es lāgā neatceros. Taču kaut ko viņš darīja: apģērba jaunās drēbēs — tajās, kas man, starp citu, tagad ir mugurā. Un tad es pēkšņi atkal atrados te. Tas gan man liek domāt, ka to visu esmu redzējis sapnī.

—  Nē. Tas nav bijis sapnis, — Edmunds nepiekrita.

—  Kāpēc ne?

—  Nu, pirmkārt, tās tavas drēbes. Otrkārt, tāpēc, ka tu esi atpūķots.

—  Kā tev šķiet, kas tas zvērs bija? —Jūstess noprasīja.

—  Manuprāt, tas bija Aslans, — Edmunds sacīja.

—    Aslans! — Jūstess iesaucās. — Esmu dzirdējis šo vārdu pieminam vairākas reizes, kopš mēs uzkāpām uz «Rītausmas ceļinieka». Un man likās — es nezinu, kāpēc, — ka es to nīstu. Bet toreiz es ienīdu visu. Un, starp citu, es gribētu atvainoties. Diemžēl esmu uzvedies baigi draņķīgi.

—    Viss kārtībā, — teica Edmunds. — Runājot zem četrām acīm, es savā pirmajā ceļojumā uz Nārniju biju sliktāks par tevi. Tu biji tikai ēzelis, bet es biju nodevējs.

—     Nu, tad to man nestāsti, — atvēcinājās Jūstess. — Bet kas ir Aslans? Vai tu viņu pazīsti?

— Nu… viņš pazīst mani, — teica Edmunds. — Viņš ir Lielais Lauva, Aizjūras valdnieka dēls, kas izglāba gan mani, gan Nārniju. Mēs visi esam viņu redzējuši. Visbiežāk viņu redz Lūsija. Un iespējams, ka mēs braucam uz Aslana zemi.

Kādu brīdi viņi neteica ne vārda. Pēdējais spožais stars bija pazudis, un, kaut arī zēni nevarēja saredzēt saullēktu, jo pa labi no viņiem slējās kalni, viņi zināja, ka saule kāpj debesīs, jo gan tās viņiem virs galvas, gan līcis krāsojās sārts kā roze. Tad kāds putns no papagaiļu dzimtas ieķērcās viņiem aiz muguras, mežā, starp kokiem atskanēja trokšņi, un beidzot atlidoja Kaspiana raga skaņas. Nometne bija modusies.

Liels bija prieks, kad pie brokastotajiem, kas sēdēja lokā ap nometnes ugunskuru, pienāca Edmunds ar cilvēka izskatu no jauna atguvušojūstesu. Tagad, protams, ikviens dzirdēja viņa stāsta sākuma daļu. Ļaudis gudroja, vai otrais pūķis pirms vairākiem gadiem nogalinājis lordu Oktāzianu, vai Oktāzians pats bijis vecais pūķis. Dārgakmeņi, ar ko Jūstess alā bija piebāzis kabatas, izrādījās pazuduši kopā ar viņa toreizējām drēbēm, taču neviens, vismazāk jau pats Jūstess, nejuta vēlēšanos atgriezties tajā ielejā pēc citiem dārgumiem.

Pēc nedaudzām dienām «Rītausmas ceļinieks» ar jaunu mastu, noklāts ar svaigu krāsas kārtu un labi nodrošināts ar pārtikas krājumiem, bija gatavs braucienam. Pirms viņi kāpa kuģī, Kaspians gludajā klintī, kas slējās pretī līcim, lika iegravēt uzrakstu:

PŪĶA SALA, KURU ATKLĀJIS KASPIANS, NĀRNIJAS U. C. KARALIS, SAVAS VALDĪŠANAS CETURTAJĀ GADĀ.

TE, KĀ MUMS ŠĶIET, MIRIS LORDS OKTĀZIANS.

Būtu jauki un, taisnību sakot, daudz arī netrūka, ja varētu sacīt, ka «no šī laika Jūstess bija pavisam cits zēns». Ja tomēr izsakāmies pilnīgi precīzi, tad viņš sāka pārvērsties par gluži citādu zēnu. Gadījās arī paspert soli atpakaļ. Bija joprojām daudz tādu dienu, kad Jūstess kļuva apnicīgs.

1 aču vairumu tādu gadījumu es nepieminēšu. Izdziedinā­šanās bija sākusies.

Lorda Oktāziana rokas riņķim bija lemts dīvains liktenis. Jūstess to nevēlējās paturēt un piedāvāja Kaspianam, bet Kaspians savukārt — Lūsijai. Viņa pēc tā nekāroja.

— Labi, nu tad lai noķer, kas var, — sacīja Kaspians un pameta riņķi gaisā. Tas notika, kad visi stāvēja, lūkodamies uz iegravēto uzrakstu. Zibsnīdama saules staros, rokassprā­dze uzlidoja gaisā, uzkārās un glīti, kā labi sviests īsts metamais riņķis uzķērās uz neliela klints radziņa. Neviens nevarēja uzkāpt un aizsniegt to no apakšas, un neviens nevarēja nokāpt un aizsniegt to no augšas. Un tur, cik man zināms, tas karājas vēl šobaltdien — un karāsies līdz pat pasaules galam.

Astotā nodaļa Divas izglābšanās par mata tiesu