"Rītausmas ceļinieka brauciens

Jūstess smējās — šie smiekli skanēja pavisam citādi, nekā Edmunds bija dzirdējis Jūstesu smejamies agrāk —, un Jūstess bez grūtībām no rokas nomauca apaļo zelta riņķi.

—   Te tas ir, — viņš sacīja, — un manis dēļ, kam vien gribas, to var dabūt. Tātad, kā jau teicu, es gulēju nomodā un prātoju, kas gan no manis iznāks. Un tad… taču ņem vērā — tas viss var būt sapnis. Es nezinu.

—   Turpini, — teica Edmunds neizsīkstošā pacietībā.

—   Nu, lai nu kā arī būtu, es palūkojos uz augšu un ieraudzīju kaut ko tādu, ko man pat sapņos nebija gadījies redzēt, — man lēni tuvojās milzīgs lauva. Un ļoti savādi bija tas, ka vakarnakt mēness nespīdēja, bet tur, kur atradās lauva, tas spīdēja. Tā nu viņš nāca tuvāk un tuvāk. Biju drausmīgi nobijies. Tu laikam domāji, ka, būdams pūķis, es viegli būtu varējis pievarēt jebkuru lauvu. Taču tās nebija tādas bailes. Es nebaidījos, ka viņš mani apēdīs, es vienīgi baidījos no šī lauvas kā tāda —ja tu vari to saprast. Nu, viņš pienāca tuvu, tuvu un ielūkojās man deši acīs. Un es tās cieši aizvēru. Taču no tā nebija nekāda labuma, jo viņš lika man sev sekot.

—   Vai tu gribi sacīt, ka viņš runāja?

—  Nezinu. Tagad, kad tu tā saki, es nedomāju, ka viņš būtu runājis. Bet teikt viņš man to teica. Un es zināju, ka man jādara, kā viņš saka. Tā nu es piecēlos un sekoju. Viņš mani aizveda tālu kalnos. Un, lai kur šis lauva gāja, viņam pāri un ap viņu vizēja mēnessgaisma. Tā nu beidzot mēs nonācām tāda kalna galā, kādu es iepriekš nekad nebiju redzējis, un tā virsotnē pletās dārzs — koki un augļi, un viss kas. Dārza vidū bija avots.

Es zināju, ka tas ir avots, jo varēju redzēt, ka ūdens burbuļodams plūst no zemes un ceļas augšup, taču šis bija lielāks par vairumu citu avotu —līdzīgs ļoti lielam, apaļam baseinam ar marmora kāpnēm, kas iekšpusē stiepās lejup. Ūdens bija dzidrs kā kristāls, un man iešāvās prātā —ja es varētu tur iekāpt un nomazgāties, tad priekšķepa vairs tā nesāpētu. Bet lauva pavēlēja vispirms noģērbties. Ievēro, ka es nezinu, vai viņš skaļi izteica kādus vārdus vai ne.

Es tieši grasījos sacīt, ka nevaru noģērbties, jo man nav drēbju, kad pēkšņi iedomājos, ka pūķi ir līdzīgi čūskām un čūskas var nomest ādu. «Ā, protams,» es nospriedu, «lauva domā tieši to.» Tā nu es sāku sevi skrāpēt, un manas zvīņas lobījās nost veselām riekšavām. Un tad es sāku skrāpēt drusku dziļāk, un zvīņas lobījās nost nevis tikai vietumis, bet viegli atlupa pati āda, kā tā adūp pēc slimības vai arī tad, ja es būtu banāns. Pēc īsa brīža es no tās pavisam viegli izkāpu. Es redzēju ādu guļam man līdzās — tā izskatījās gaužām pretīga. Sajūta gan bija brīnišķīga. Tā nu es sāku kāpt lejā avotā, lai nopeldētos.

Taču, kad jau dzīros iegremdēt kājas ūdenī, es palūkojos uz leju un ieraudzīju, ka manas kājas ir pavisam cietas, raupjas, grumbainas un zvīņainas — tieši tādas, kādas bija pirms tam. «Ak, tas nekas,» es nodomāju, «tas tikai nozīmē, ka man bijis vēl viens mazāks apģērbs zem virsējā un man jātiek ārā arī no tā.» Tā nu es atkal ņēmos skrāpēt un plēst, un šī apakšējā āda arī viegli atdalījās, un es izkāpu no tās un atstāju to guļam līdzās otrai, un no jauna devos uz avotu mazgāties.

Bet atkal notika tieši tas pats. Un es savā prātā nodo­māju — vai dieniņ, cik ādu man būs jānovelk? Jo man ļoti gribējās nomazgāt priekšķepu. Skrāpējos trešo reizi un nodabūju nost trešo ādu — tieši tāpat kā abas iepriekšējās, un izkāpu no tās, taču, kolīdz paraudzījos uz sevi ūdenī, zināju, ka rezultāts ir tāds pats kā iepriekš.

Tad lauva sacīja, tikai es nezinu, vai viņš runāja: «Tev vajadzēs ļaut man tevi noģērbt.» Es baidījos no viņa ķepām, es varu tev atzīties, taču biju tuvu izmisumam. Tāpēc nogūlos uz muguras un ļāvu viņam to darīt.

Pašu pirmo reizi viņš iešķēla tik dziļi, ka man likās — viņš ticis līdz pašai sirdij. Un, kad viņš sāka vilkt nost ādu, es jutu tādas sāpes kā nekad savā mūžā. Vienīgais, kas man ļāva to paciest, bija brīnišķīgā apziņa, ka ādas lobās nost. Zini, tas ir tā, it kā tev atlupinātu kreveli no sadzijuša, bet vēl sāpīga ievainojuma. Tas traki dzeldē, bet ir tik labi, ka tu redzi to atkrītam.

—   Es pilnīgi saprotu, ko tu domā, — sacīja Edmunds.