"Rītausmas ceļinieka brauciens

Visi priecājās, ka «Rītausmas ceļinieks» dodas projām no Pūķa salas. Kad kuģis izbrauca no līča, sāka pūst labs ceļavējš, un agri nākamajā rītā kuģis sasniedza nepazīstamu zemi, ko daži no viņiem bija redzējuši, laižodes pāri kalniem, kadjūstess vēl bija pūķis. Tā bija sala, kas izskatījās pēc vienas vienīgas zaļas zemienes, ko apdzīvoja tikai truši un nedaudzas kazas, taču, redzēdami akmens mājiņu drupas un nomelnējušas vietas, kur bija atradušies pavardi, viņi saprata, ka vēl pirms neilga laika te mituši cilvēki. Dažviet bija redzami arī kauli un salauzti ieroči.

—  Tas ir pirātu roku darbs, — secināja Kaspians.

—   Vai arī vainīgs pūķis, — piebilda Edmunds.

Vēl viņi smiltīs atrada kādu priekšmetu, proti, nelielu zvejas laivu. Tā bija izgatavota no ādas, kas pārvilkta pītu klūdziņu karkasam. Tā bija ļoti maza laiviņa, tik tikko četras pēdas gara, un airi, kas joprojām gulēja tās dibenā, šķita atbilstoši braucamā izmēriem. Ceļinieki uzskatīja, ka laiva būvēta vai nu bērnam, vai šīs zemes iedzīvotāji bijuši rūķi. Rīpičīps nolēma to paturēt, jo viņam tā bija tieši laikā, un laiva tika nogādāta uz borta. Jūras braucēji šo zemi nosauca par Izdegušo salu un jau pirms pusdienlaika aizbrauca projām.

Apmēram piecas dienas viņus dzina dienvidaustrenis, un braucēji neredzēja nedz kādu zemi, nedz arī zivis vai kaijas. Tad izgadījās diena, kurā līdz pēcpusdienai gāza kā no spaiņiem. Jūstesam divās šaha pardjās nācās padodes Rīpičīpam, un viņš atkal kļuva līdzīgs agrākajam pretīgajam puikam, un Edmunds prātoja par to, ka viņi kopā ar Sjūzenu taču būtu varējuši aizbraukt uz Ameriku. Tad Lūsija palūkojās ārā pa pakaļējo logu un iesaucās:

— Hei! Man nudien šķiet, ka lietus pārstājis. Bet kas tad tur?

To dzirdot, visi pa galvu pa kaklu metās uz pakaļgalu un ieraudzīja, ka lietus mitējies un ka arī Drinians, kas vēroja jūru, ar skatienu ieurbies kaut kur aiz kuģa pakaļgala. Vai, pareizāk sakot, ieurbies ar skatienu dažos priekšmetos. Tie nedaudz atgādināja apaļas, nogludinātas klintis, veselu rindu klinšu, kuras citu no citas šķīra četrdesmit pēdu liels atstatums.

—  Bet tās nevar būt ldinds, — Drinians prātoja, — jo pirms piecām minūtēm to tur nebija.

—   Un viena tikko kā pazuda, — teica Lūsija.

—Jā, un kāda cita paceļas, — pavēstīja Edmunds.

—  Turklāt tuvāk, — sacīja Jūstess.

—   Pie velna, — iesaucās Kaspians. — Visa tā būšana virzās šurp.

—   Turklāt krietni ātrāk, nekā mēs spējam pabraukt, sir, — piebilda Drinians. — Pēc īsa brīdņa būs mums līdzās.

Visi aizturēja elpu, jo nebūt nav jauki, ja tev uz zemes vai jūrā dzenas pakaļ kāds nezināms «kaut kas» —vienalga, vai tas būtu vienā vai otrā vietā. Taču tas, kas šis nesaprotamais galu galā izrādījās, bija krietni ļaunāk, nekā varētu gaidīt. Pēkšņi tikai kriketa spēles metiena atstatumā no borta lūkas puses iznira briesmīga galva. Tā visa bija zaļā un spilgti sarkanā krāsā ar purpura plankumiem — ja neņem vērā vietas, ko bija apsēduši mīkstmieši. Pēc apveida tā atgādināja zirga galvu, tikai bez ausīm. Nezvēram bija milzīgas acis — tādas, kas domātas, lai izurbtos cauri okeāna tumšajām dzīlēm. Plaši atplestā mute bija pilna ar asām dubultu zobu rindām. Galva pacēlās virs tādas ķermeņa daļas, ko viņi sākumā uzskatīja par resnu kaklu, bet, kad tas izstiepās vairāk un vairāk uz augšu, visi aptvēra, ka tas ir nevis kakls, bet pats ķermenis un ka beidzot viņi redz to, ko daudzi cilvēki aiz savas muļķības gribējuši redzēt, proti, lielo Jūras Čūsku. Krunkas uz milzīgās astes bija redzamas jau iztālēm, tās it kā pa noteiktu atstatumu slējās ārā no ūdens. Un nu galva pacēlās virs kuģa augstāk par mastu.

Visi vīri metās pēc saviem ieročiem, taču nevarēja ar tiem neko iesākt, jo nebija iespējams nezvēram piekļūt.

— Šaujiet! Šaujiet! — sauca galvenais stopnieks, un vairāki vīri paklausīja, taču bultas noslīdēja garjūras Čūskas sāniem, itin kā tos klātu dzelzs bruņas. Tad kādā briesmīgā mirklī visi sastinga un nekustīgi lūkojās briesmoņa acīs, prātodami, kam nezvērs klups virsū.

Tomēr tas neklupa. Galva pāršāvās pāri kuģim vienā līmenī ar masta aploku. Nu tā atradās tieši līdzās paaugsti­nājumam. Milzu ķermenis joprojām staipījās un staipījās, līdz galva pārkārās pāri pakaļējā borta aizsargmargām. Tad tā sāka liekties lejup — ne uz cilvēku pilnā klāja pusi, bet ūdenī, tā ka viss kuģis atradās čūskas līkumā. Un

gandrīz tajā pašā brīdī šis līkums sāka rauties mazāks — patiesībā pakaļgalā Jūras Čūska gandrīz skāra «Rītausmas ceļinieka» sānus.

Jūstess (kas līdz savam atkritienam lietus un šaha spēles laikā bija ļoti centies uzvesties labi) tagad pirmo reizi mūžā r/.rādīja varonību. Viņš bija apgāzies ar Kaspiana aizdoto zobenu. Kolīdz čūskas ķermenis noslīdēja pakaļgala sānos pietiekami tuvu, Jūstess uzlēca uz aizsargmargām un no visa spēka sāka to cirst. Tiesa gan, ar to viņš neko nepanāca, tikai salauza gabalos Kaspiana otro labāko zobenu, taču priekš iesācēja tā bija lieliska rīcība.