"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Tur nevarētu būt lielas starpības, sir, — sacīja Drinians. — Bet, manuprāt, īsāks ceļš uz laivas pakaļgalu būs no tā, kas ir uz austrumiem.

—  Lietus ari klāt, — teica Lūsija.

—  Par to nu nav šaubu! — attrauca Edmunds, jo lietus jau sāka gāzt kā ar spaiņiem. — Ziniet, ejam uz otro strautu. Tur aug koki, varēsim zem tiem patverties.

—Jā, ejam, —Jūstess piekrita. —Nav jēgas izlītslapjiem kā žurkām.

Taču Drinians visu laiku stūrēja uz pakaļgala pusi — kā apnicīgi ļaudis, automašīnā braucot, turpina ceļu četrdesmit jūdžu ātrumā, kaut arī tu skaidro, cik gribi, ka braukts tiek nepareizā virzienā.

—  Viņiem taisnība, Drinian, —teica Kaspians. —Kā­pēc tu nepagriez laivu un nevadi uz strautu rietumpusē?

—  Kā jūsu augstībai tīk, — paskarbi atsaucās Drinians. Vakar viņš bija aizvadījis dienu, cīnīdamies ar slikto laiku, un viņam negribējās klausīties sauszemes žurku padomus. Taču virzienu viņš mainīja, un vēlāk izrādījās, ka šāda rīcība patiešām bijusi saprātīga.

Kad viņi bija pielējuši pilnas mucas ar dzeramo ūdeni, lietus mitējās un Kaspians ar Jūstesu, Pevensijiem un Rīpičīpu nolēma uzrāpties kalna galā un palūkoties uz apkārtni. Tas bija pagrūts kāpiens pa asu zāli un virsāju, un viņi neredzēja ne cilvēkus, ne dzīvniekus, vienīgi kaijas. Uzkāpuši augšā, viņi saprata, ka sala ir ļoti maza — ne lielāka par divdesmit akriem. No tāda augstuma jūra izskatījās lielāka un drūmāka nekā no kuģa klāja vai pat no «Rītausmas ceļinieka» paaugstinājuma.

—Zini, diezgan traki, —Jūstess klusā balsī teica Lūsijai, skatīdamies uz apvārsni austrumpusē. —Mēs tik braucam un braucam pa šito slapjumu, paši nezinādami, kurp pa to nokļūsim. — Tomēr viņš tā runāja tikai aiz ieraduma, nevis pretīgā tonī kā agrāk. Bija pārāk auksts, lai ilgi paliktu kalna virsotnē, jo no ziemeļiem pūta salts vējš.

—    Atpakaļ nedosimies pa to pašu ceļu, — viņiem pagriežoties, ierosināja Lūsija, — paiesim kādu gabaliņu un tad rāpsimies lejā gar otro strautu, uz kuru gribēja doties Drinians.

Visi tam piekrita, un apmēram pēc stundas ceturkšņa viņi pienāca pie otras upītes iztekas. Tā bija interesantāka, nekā gaidīts, proti, izteka izrādījās mazs, dziļš, klinšu ieskauts kalnu ezeriņš — tikai jūras pusē no tā pa šauru eju iztecēja ūdens. Te beidzot viņi bija pasargād no vēja, un visi apsēdās viršu apaugušajā klajumiņā zem smailes, lai atpūstos.

Visi bija novārtījušies zālē, taču viens (tas bija Edmunds) pēkšņi pielēca kājās.

—  Šajā salā cilvēkiem patīk asi priekšmeti, —viņš sacīja, taustīdamies pa viršiem. — Kur tas nejaucenis palika?… Ā, rokā ir… Ei! Tas galu galā nemaz nav akmens, tas ir zobena rokturis. Nē, pie joda, tas ir vesels zobens — cik no tā nav saēdusi rūsa. Droši vien gulējis te veselu mūžību.

—  Pēc izskata tas ir nārniešu ierocis, — teica Kaspians biedriem, kas drūzmējās ap zobenu.

—  Es arī uz kaut kā sēžu! — iesaucās Lūsija. — Uz kaut kā cieta.

Izrādījās, ka tās ir bruņukrekla atliekas. Nu jau visi bija nometušies četrrāpus, taustīdami kuplo virsāju visapkārt. Meklējumi citu pēc cita atklāja bruņucepuri, dunci, dažus naudas gabalus — nevis kalormenu pusmēnešus, bet īstus nārniešu lauvas un kokus, kādus var ik dienas redzēt Bebru Dambi vai Berunā.

— Izskatās, ka tas it kā varētu būt viss, kas palicis pāri no kāda augstmaņa, kas piederējis meklējamam septītnieka pulciņam, — ieminējās Edmunds.

—  Es ari domāju tieši to pašu , — piebalsoja Kaspians.

—   Nez kurš tas bijis? Uz dunča nekādu zīmju nav. Gribētos zināt, kā viņš miris.

—   Un kā mums viņš jāatriebj, — piebilda Rīpičīps.

Edmunds, kas vienīgais no jauniešiem bija lasījis ne vienu

vien detektīvromānu, bija iegrimis dziļās pārdomās.

—    Redziet, — viņš ierunājās, — kaut kas te ir ļoti neskaidrs. Nevar būt, ka viņš nogalināts kaujā.

—  Kāpēc ne? — pavaicāja Kaspians.

—Nav kaulu, —atteica Edmunds. —Ienaidnieks būtu paņēmis bruņas un atstājis līķi. Bet kurš jebkad ir dzirdējis par cilvēku, kas uzvarējis cīniņā, bet projām aiznesis nevis bruņojumu, bet līķi?

—Varbūt viņu nokodis meža zvērs, — Lūsija ieminējās.

—    Tad nu gan tas būtu gudrs zvērs, — nepiekrita Edmunds, — kas prastu vīrietim novilkt bruņukreklu.

—Varbūt tas bijis pūķis? —Kaspians izteica minējumu.

—    Nekā tamlīdzīga, — iebilda Jūstess. — Pūķis to nevar izdarīt, es ta' zinu.

—  Nu, lai kā arī būtu, ejam no šejienes prom, — sacīja Lūsija. Viņai nebūt negribējās vēlreiz apsēsdes pēc tam, kad Edmunds bija pieminējis kaulus.

—     Kā gribat, — pielēkdams kājās, teica Kaspians. — Pēc manām domām, šīs lietas ņemt līdzi nav vērts.

Viņi nogāja lejā un apstājās lokā ap nelielo atveri, pa kuru strauts tecēja ārā no ezeriņa, un stāvēja, lūkodamies dziļajā, klinšu ieskautajā, apaļajā dobumā.

Ja diena būtu bijusi svelmaina, droši vien kāds justu kārdinājumu nopeldēties un visi padzertos. Pat tagad Jūstess jau dzīrās noliekties un pasmelt saujās ūdeni, kad Rīpičīps ar Lūsiju reizē iesaucās: —Skatieties! —Tā nu Jūstess aizmirsa, ka gribējis dzert, un skatījās norādītajā virzienā.