"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Tas var būt kā viens, tā otrs, — teica Edmunds. — Visi pūķi krāj zeltu, manuprāt, ir skaidrs, ka Oktāzians nav nokļuvis tālāk par šo salu.

—Vai jūs esat lords Oktāzians? — Lūsija jautāja pūķim un tad, kad viņš skumji papurināja galvu, turpināja: —Vai tu esi kāds no apburtajiem — tas ir, kāds cilvēks?

Pūķis dedzīgi palocīja galvu.

Un tad kāds ieteicās —vēlāk cilvēki strīdējās, vai pirmā bijusi Lūsija vai Edmunds: — Vai tu, vai tu gadījumā neesi Jūstess?

Un Jūstess palocīja savu briesmīgo pūķa galvu un ņēmās kulstīt ar asti jūras ūdeni, un visi atlēca nost (daži jūrnieki tā nolamājās, ka es šos vārdus rakstot nepieminēšu), lai izvairītos no milzīgajām, karstajām asarām, kas pūķim plūda no acīm.

Lūsija sirsnīgi pūlējās viņu nomierināt un pat sadūšojās nobučot zvlņaino ģīmi, un gandrīz ikviens noteica: «Ak, tu neraža,» —citi drošināja Jūstesu, ka palīdzēšot viņam, un daudzi apgalvoja, ka noteikti esot kāds paņēmiens, kā viņu atburt, un ka pēc nedaudzām dienām viņš atkal būšot lieliskā formā. Un, protams, visiem ļoti gribējās dzirdēt, kas ar viņu nodcis, bet viņš nespēja izrunāt ne vārda. Nākamajās dienās viņš ne vienu reizi vien pūlējās rakstīt smiltīs, lai pārējie varētu izlasīt. Taču nekas prātīgs no tā nesanāca. Pirmkārt, Jūstesam (kas nekad nebija lasījis pareizās grāmatas) nebija apjēgas, kā kaut ko skaidri un gaiši pastāstīt. Un, otrkārt, pūķa ķetnu muskuļi un nervi, kas bija jāliek lietā, nekad nebija trenēd rakstīšanā un galu galā — nebija tam piemēroti. Tā arī viņš nekad nenonāca ne tuvu beigām, jo uzbangoja paisuma viļņi un aizskaloja visu uzrakstīto, ja neskaita tos atsevišķos vārdus, kurus viņš, uzkāpjot virsū, nebija iespiedis smiltīs vai nejauši aizslaucījis ar asti. Viss, ko jelkāds bija redzējis, izskatījās apmēram tā (daudzpunkti aizstāj vietas, ko viņš pats bija nodzēsis):

ES…ZMIGU…ŪĶA PRŪĶATAS IR PŪĶA ALĀJO TAS BIJ… BEIGT… UN IKTI LIJ ZMODOS UN NEVAR… DABŪT… OST NO ROK… TO EJAUK…

Tomēr visiem bija skaidrs, ka Jūstesam, kļūstot par pūķi, raksturs labojies. Viņš ļoti centās palīdzēt. Viņš

lidoja pāri salai un secināja, ka tā viscaur ir kalnaina un neapdzīvota, ka tajā var atrast tikai mežacūku barus un kalnu kazas. Tās viņš medīja lielā skaitā un atgādāja uz kuģa, lai ļaudīm būtu ko ēst. Viņš dzīvniekus nogalināja, tos nemokot — ar vienu astes vēzienu, tā ka tie pat nejaudāja attapt (un joprojām neattapa), ka ir nogalināti. Protams, viņš mazliet ēda arī pats, taču allaž vienatnē, jo tagad, esot pūķa paskatā, viņam garšoja jēla gaļa, taču viņš nekad nevarēja ciest, ka citi redz viņu tiesājam savas neierosinošās maltītes, un tāpēc to laikā viņš nevienu nelaida sev tuvumā. Kādu dienu viņš, lidodams lēni un gurdi, bet pats būdams bezgala priecīgs, atgādāja nometnē garu priedi, ko bija izrāvis ar visām saknēm kādā tālā ielejā. No tās iznāca lielisks masts. Un, ja vakaros kļuva vēss, kā reizēm notika pēc stiprajām lietusgāzēm, Jūstess ikvienam nodrošināja omulību —visi mēdza ierasties pie viņa un sēdēt, atspieduši muguras pret tā karstajiem sāniem, un tādējādi krietni sasila un apžāvējās. Viena pati viņa ugunīgā izelpa uzpūta liesmu, ja ugunskurs neparko negribēja-iedegties. Reizēm viņš kādu izredzēto pulciņu uz savas muguras paņēma līdzi lidojumā, tā ka tie redzēja zem sevis lejā maināmies zaļās nogāzes ar klinšu smailēm, šaurajām, bedrēm līdzīgajām ielejām un tālu virs jūras selgas uz austrumiem kādu tumšāk zilu punktu virs zilā apvāršņa.

Šis punkts varēja būt zeme.