"Rītausmas ceļinieka brauciens

Šīs salas klimats ir ļoti nepatīkams. Nepagāja ne minūte, kad Jūstess bija slapjš līdz ādai un pa pusei akls no tāda lietus, kāds Eiropā nekad nav pieredzēts. Nebija nekādas nozīmes pūlēties izrāpties no ielejas, līdz gāzma nebūs mitējusies. Viņš metās uz vienīgo pajumti, ko varēja

izmantot, — pūķa alu. Tur viņš nogūlās un pūlējās atvilkt elpu.

Vairums no mums zina, kas sagaidāms, ielūkojoties pūķa midzenī, bet, kā es jau iepriekš teicu, Jūstess bija lasījis tikai nepareizās grāmatas. Viņa lasītās daudz stāstīja par eksportiem un importiem, un valdībām, turpretī tajās ne vārda nebija par pūķiem. Tāpēc viņš bija tik samulsis, attapdams, uz kā guļ. Daļa no šīm lietām bija pārāk durstīgas, lai būtu akmeņi, un pārāk cietas, lai būtu ērkšķi, un likās, ka tur ir ļoti daudz lēzenu apļu, un, kad Jūstess kustējās, tas viss tinkšķēja. Pietika gaismas, lai pie alas ieejas daļu šo lietu varētu apskatīt. Un, protams, Jūstess secināja, ko jebkurš no mums būtu varējis pateikt viņam jau agrāk, — tie bija dārgumi. Tur bija kroņi (tie bija tie durstīgie), naudas gabali, gredzeni, rokassprādzes, zelta stieņi, tases, šķīvji un dārgakmeņi.

Jūstess (atšķirībā no lielākās daļas zēnu) nekad nebija daudz domājis par dārgumiem, tomēr viņš vienā mirklī aptvēra, kā tos varēs izmantot jaunajā pasaulē, kurā viņš bija tikmuļķīgi ieklumburojis pats savās mājās cauri gleznai Lūsijas guļamistabā. — Te par to nav jāmaksā nodokļi, — viņš pats sev sacīja. — Un valdībai dārglietas nav jānodod. Ar daļu no tā visa es gluži pieklājīgi varētu dzīvot šeitan — varbūtKalormenā. Rādās, ka tur tautsaimniecības stāvoklis salīdzinājumā ar citām valstiņām ir visdrošākais. Nez cik daudz es spētu panest? Re, te šī rokassprādze — tie akmeņi laikam ir briljanti —, to es uzmaukšu sev uz rokas. Tā ir pārāk plata, bet, ja uzbīdīšu virs elkoņa, būs laikā. Tad piepildīšu kabatas ar dimantiem — tie ir vieglāki par zeltu.

Nez kad beigs dragāt tas nolādētais lietus? — Nu Jūstess bija aizracies līdz kaudzes neērtākajai daļai, kur atradās gandrīz vienīgi nauda, un iekārtojās uz gaidīšanu. Taču, ja reiz ir pārvarētas briesmīgas bailes un itīpaši —briesmīgas bailes pēc kalnā kāpšanas, tad cilvēks jūtas noguris. Jūstess aizmiga.

Kad viņš jau bija cieši aizmidzis un krāca, pārējie ceļabiedri bija beiguši pusdienot un sāka nopietni raizēties par pazudušo.

—Jūstes!Jūstes!Ū-ū! —viņi sāka klaigāt, līdz aizsmaka. Kaspians sāka pūst ragā.

— Tuvumā viņa nekur nav, citādi viņš būtu mūs sadzirdējis, — teica nobālusī Lūsija.

—     Pie velna ar to zeņķi, — piktojās Edmunds. — Sasodīts, kā viņam ienācis prātā tā aizlavīdes projām?

—  Bet mums kaut kas jādara, —Lūsija iebilda. —Viņš var apmaldīties vai iekrist kādā bedrē, vai viņu var saņemt gūstā mežoņi.

—  Vai saplosīt zvēri, — piebilda Drinians.

—   Lai plosa uz veselībām, ja grib, — tādas ir manas domas, — noburkšķēja Rainss.

—  Rainsa kungs, —sacīja Rīpičīps, —jūs nu gan nupat izrunājāties, kā jums nemaz nepiedien. Tas radījums gan nav mans draugs, taču viņa dzīslās rit karalienes asinis, un, kamēr viņš ir viens no mūsu brālības locekļiem, goda jūtas prasa, lai mēs viņu atrastu un atriebtu gadījumā, ja viņš izrādītos beigts.

—  Protams, ka mums viņš jāatrod (ja mēs to spēsim), — noguris sacīja Kaspians. — Tā jau ir tā neērtība. Tas nozīmē, ka jāsastāda meklētāju grupa, kura dabūs krietni noņemties. Tas Jūstess ir sasodīts apgrūtinājums.

Pa to laiku Jūstess gulēja un gulēja — un gulēja. Viņu pamodināja sāpes rokā. Pa alas ieeju bija redzams, ka spīd mēness, un guļvieta uz dārgumu kaudzes, likās, bija kļuvusi daudz ērtāka: patiesībā Jūstess nekādas neērtības gandrīz vairs nejuta. Sākumā viņu mulsināja sāpes rokā, taču tad viņam iešāvās prātā, ka rokassprādze, ko viņš uzbīdījis virs elkoņa, dīvaini cieši apņem augšdelmu. Kamēr viņš gulēja, roka droši vien pietūkuši (tā bija kreisā roka).

Viņš pacēla labo roku, lai pataustītu kreiso, taču sadursūjās, nepakustinājis to ne par collu, un šausmās iekoda lūpā. Jo gandrīz viņa priekšā, mazliet pa labi, kur uz grīdas krita spožs mēnesstars, viņš redzēja kustamies kaut ko pretīgu. Šos apveidus viņš pazina: tā bija pūķa ķetna. Kad viņš bija pakustinājis savu roku, sakustējās arī ķetna, un, kad viņš kustību pārtrauca, apstājās arī tā.

— Vai dieniņ, kāds es esmu muļķis, — Jūstess nodomāja. —Tam zvēram tak bija biedrs vai biedrene, un tas nu guļ man līdzās.

Labu laiku viņš neiedomājās kaut mazliet pakustēties. Acu priekšā pacēlās divas tievas dūmu strūklas, kas mēnessgaismā izskatījās melnas; tieši tādas pašas bija nākušas pa otra pūķa degunu, pirms šis riebeklis nosprādzis. Tas tikļoti nobiedēja, ka Jūstess aizturēja elpu. Abas dūmu strūklas pazuda. Kad Jūstess nespēja vairs elpu aizturēt, viņš to palēnām izpūta; tajā pašā mirklī dūmu strūklas parādījās no jauna. Tomēr vēl joprojām viņš nebija izpratis īstenību.