"Rītausmas ceļinieka brauciens

6.septembrī. drausmīga diena. pamodos naktī, apzinādamies, ka man ir drudzis un man noteikti jādabū malks ūdens. tā būtu teicis ikviens ārsts. Dievs zina, ka es nebūt neesmu tāds cilvēks, kas mēģinātu negodīgi iegūt kādu labumu, taču man pat sapņos nerādījās, ka šī ūdens normas ievērošana varētu attiekties uz slimu cilvēku. Patiesībā es arī būtu pamodinājis citus un palūdzis kādu malku, tikai man likās, ka nebūtu svarīgi viņus celt augšā. Tāpēc es uzslējos kājās, paņēmu savu krūzīti un uz pirkstgaliem izsteberēju no Melnā Cauruma, kur mēs gulējām, ļoti uzmanīdamies, lai neiztraucētu Kaspianu un Edmundu, jo, kopš iestājās karstums un sākās ūdens trūkums, viņi ļoti slikti gulēja. Allaž esmu pūlējies ievērot citu intereses, vienalga, vai viņi izturas pret mani laipni vai ne. Es veiksmīgi iekļuvu lielajā telpā, ja to var nosaukt par telpu: tur atrodas airētāju soli un bagāža. Ūdens tvertne ir viņā galā. Viss ritēja lieliski, taču, pirms es paspēju piesmelt krūzīti, mani satvēra neviens cits kā šis mazais gnīda un spiegs Rīps. Centos paskaidrot, ka dodos uz klāju ieelpot svaigu gaisu (ūdenim nebija nekāda sakara ar šo Rīpu), bet viņš man pavaicāja, kāpēc man rokās esot krūzīte. Viņš sacēla tādu troksni, ka pamodās visi kuģa ļaudis. Viņu izturēšanās pret mani bija gatavais skandāls. Es vaicāju (uzskatīju, ka tā būtu rīkojies ikviens), kāpēc Rīpičīps nakts vidū gramstās ap ūdens mucu. Viņš sacīja, ka esot pārāk mazs, lai būtu noderīgs uz klāja, tāpēc katru nakti sargājot ūdeni, lai vēl viens no vīriem varētu gulēt. Tagad jāpastāsta par viņu nejaucīgo netaisnīgumu: visi ticēja Rīpam. Vai tas jums pielec?

Biju spiests atvainoties, vai ari mazais, bīstamais neģēlis būtu uzbrucis man ar zobenu. Un tad Kaspians parādīja savu īsto —brutālo tirāna —seju un visiem skaļi paziņoja, ka ikviens, ko nākamībā pieķeršot «zogot» ūdeni, dabūšot «piecpadsmit». Es nezināju, ko tas nozīmē, līdz Edmunds man paskaidroja, — šo vārdu var atrast tajās grāmatās, ko lasa šīs Pevensiju atvases.

Pēc šiem gļēvajiem draudiem Kaspians mainīja toni un sāka pret mani izturēties ar augstprātīgu laipnību. Sacīja, ka viņam esot manis žēl un ka ikvienu mokot tāds pats drudzis kā mani, un ka mums visiem ar to jāsamierinoties utt., utt. Pretīgais, augstprātīgais ģeķis. Šodien visu dienu paliku gultā.

7.septembrī. Šodien pūta neliels vējš, bet joprojām no rietumiem. Pabraucām dažas jūdzes uz austrumiem ar daļu no buras, kuru Drinians sauc par avārijas mastu, — tas nozīmē, ka bugsprits (horizontāls vai slīps no burukuģa priekšgala uz priekšu izvirzīts koks, pie kura piestiprina priekšburas, lai kuģis varētu labāk manevrēt — tulk. piez.) pacelts taisni un piesiets (viņi saka «pierīkots») pie īstā masta stumbeņa. Joprojām jūtu neizsakāmas slāpes.

8.septembri. vēl arvien braucam uz austrumiem. es augas dienas tagad pavadu savā guļvietā un redzu vienīgi

Lūsiju, līdz gulēt atnāk abi nezvēri. Lūsija piešķir man mazliet no savas ūdens devas. Viņa saka, ka meitenēm tā negriboties dzert kā zēniem. Es jau tā bieži tiku domājis, bet vairāk tas droši vien izpaužas, braucot pa jūru.

9.septembri. ir redzama zeme — ļoti augsts kalns tālu dienvidaustrumos.

10.septembri. kalns jau ir tuvāk, tāpēc skaidrāk saskatāms, tomēr joprojām līdz tam ir tāls ceļš. Šodien pirmo reizi atkal redzam kaijas, tā ka es nemaz nezinu, pēc cik ilga laika tas nodek.

11.septembri. noķertas dažas zivis; tās tika apēstas pusdienās. Ap pulksten septiņiem vakarā šīs kalnainās salas līcī trīs asu dziļumā izmetām enkuru. Tas stulbenis Kaspians neļāva mums izkāpt krastā, jo satumsa vakars un viņš baidījās no mežoņiem un plēsīgiem zvēriem. Šovakar palielināja ūdens devu.

Tas, kas viņus sagaidīja šajā salā, saistīsies vairāk ar Jūstesu nekā ar jebkuru citu, taču to nevar pastāstīt ar viņa vārdiem, jo pēc 11. septembra viņam dienasgrāmatas rakstīšana piemirsās uz ilgu laiku.

Kad pienāca rīts, pelēki, zemi mākoņi aizsedza debesis, taču bija ļoti karsts. Piedzīvojumu meklētāji ieraudzīja, ka atrodas līcī, ko ieskauj tikpat kraujas klintis, kādas aptver Norvēģijas fjordus. To priekšā līča malā pletās līdzena zemes strēle, kas bija biezi apaugusi ar kokiem, kuri izskatījās pēc ciedriem, un cauri tiem straujā gaitā līkumoja strautiņš. Aizmugurē slējās stāvi kalni ar robotām virsotnēm, un aiz tām pacēlās neskaidras, tumšas klinšu grēdas, kas iesniedzās blāvos mākoņos tā, ka to smailes nebija redzamas. Tuvākās klintis, kas no abām pusēm ieskāva līci, gan te, gan tur šķērsoja itin kā baltas svītras: visi saprata, ka tie ir ūdenskritumi, kas, atrazdamies tālu, neļauj nedz saskatīt jelkādu kustību, nedz saklausīt troksni. Visa apkārtne patiešām bija ļoti klusa un ūdens līcī gluds kā stikls. Klintis tajā bija redzamas kā spogulī — visos sīkumos. Gleznā šāda aina izskatītos ļoti skaista, turpretī īstenībā tā šķita nomācoša. Šāds apvidus neizstaroja vies­mīlību.