"Rītausmas ceļinieka brauciens

Kuģa komanda divās laivās piebrauca krastam, un visi padzērās, lieliski nomazgājās upē, paēda un atpūtās, un pēc tam Kaspians četrus vīrus aizsūtīja atpakaļ sargāt kuģi, un sākās dienas darbi. Darīt nācās visu ko. Mucas vajadzēja nogādāt krastā, iesprāgušās, ja iespējams, salabot un visas

no jauna piepildīt; nepieciešams bija nocirst koku —vēlams priedi —un izgatavot no tā jaunu mastu; tāpat bija jāsalabo buras; pulciņš mednieku devās nošaut kādu šajā apvidū sastopamu dzīvnieku; vajadzēja izmazgāt un salāpīt drēbes un savest kārtībā neskaitāmus nelielus bojājumus uz klāja. Jo pašā «Rītausmas ceļiniekā» (tagad, vērojot no tālienes, to varēja redzēt jo skaidrāk) grūti bija atpazīt stalto kuģi, kas pirms kāda laika atstāja Nerouheivenu. Tas izskatījās pēc sagrabējuša, noplukuša grausta, kas ikvienam būtu licies vecs vraks. Tā kapteiņi un komandas locekļi neiz­skatījās labāk — vāji, bāli, no miega trūkuma sarkanām acīm un ģērbušies skrandās.

Jūstesam, guļot zem koka un klausoties plānos, ko citi apsprieda, dūša saskrēja papēžos. Vai tad nebūs ne mazākās atpūtas? Šķita, ka pirmā diena uz ilgotās zemes paies tādā pašā smagā darbā kā uz jūras. Tad viņam iešāvās prātā lieliska doma. Neviens neskatījās —visi tarkšķēja par savu kuģi, it kā šo riebīgo tupeli patiešām mīlētu. Kāpēc viņš, Jūstess, gluži vienkārši nevarētu aizšmaukt? Viņš dosies paklaiņot pa iekšzemi un atradīs vēsu vietu augstu kalnos, kur būs spirgts gaiss, kārtīgi nosnaudīsies un piebiedrosies pārējiem tikai tad, kad dienas darbi būs beigušies. Tomēr viņš būs ļoti uzmanīgs un, lai varētu atrast ceļu atpakaļ, paturēs acīs kā līci, tā kuģi. Palikt vienam šajā zemē nebūtu patīkami.

Domāts, darīts. Viņš ātri piecēlās no vietas, kur gulēja, un aizsoļoja starp kokiem, raudzīdamies, lai ietu lēni un it kā bezmērķīgi, tā ka ikviens, kas viņu redzētu, nodomātu, ka viņš tikai izloka stīvās kājas. Viņš brīnījās, manīdams, cik ātri aiz viņa noklust Sarunu čala un ka siltajā, tumšzaļajā mežā nav dzirdama neviena skaņa. Drīz vien viņš jutās pārliecināts, ka var uzdrošināties iet ātrākā un noteiktākā soli.

Tā viņš ātri vien izkļuva no meža. Pamats zem kājām viņa priekšā strauji tiecās lejup. Zāle bija sausa un slidena, taču ar šim grūtībām varēja tikt galā, ja lika lietā gan rokas, gan kājas, un, kaut arī Jūstess tusnīja un bieži slaucīja pieri, tomēr pamazām virzījās uz priekšu. Starp cifti, tas pierādīja, ka jaunais dzīvesveids, zēnam pašam nenojaušot, jau bija atnesis zināmu labumu — iepriekšējais Jūstess, Harolda un Albertas Jūstess, pēc desmit minūtēm kāpšanai būtu atmetis ar roku.

Lēni, vairākkārt atpūzdamies, viņš sasniedza kalnu grēdas smaili. Zēns bija gaidījis, ka no šīs vietas pavērsies skats uz zemes iekšieni, taču mākoņi tagad šķita nolaidušies zemāk, pienākuši tuvāk, un pretī vēlās vesela miglas jūra. Tagad Jūstess atradās tik augstu, ka līcis lejā likās mazs, un jūdzēm tālu pletās jūra. Tad migla, kas nāca no kalniem, apņēma viņu no visām pusēm — bieza, bet ne auksta, un viņš nogūlās, grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, lai iekārtotos visērtāk un izbaudītu atpūtu.

Tomēr viņš to neizbaudīja vai arī neizbaudīja ilgi. Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma vientulības sajūta. Sākumā tā pieauga pamazām. Bet tad viņš sāka raizēties, cik varētu būt pulkstenis. Nedzirdēja ne mazāko troksni. Pēkšņi viņš attapās, ka varbūt gulējis te stundām ilgi. Varbūt citi jau ir projām! Varbūt viņi tīšām ļāvuši Jūstesam aizklīst projām, lai gluži vienkārši varētu pamest viņu te! Trakās bailēs viņš uzlēca kājās un sāka rāpties lejā.

Pirmajos brīžos viņš mēģināja darīt to pārāk ātri — ar zāli apaugušajā kraujā paslīdēja un nošļūca par vairākām pēdām zemāk. Tad viņš nodomāja, ka tā nokļuvis pārāk tālu pa kreisi un ka, rāpjoties augšā, viņš tajā pusē redzējis bezdibeņus. Tā nu viņš atkal uzklumburoja augšup — cik vien tuvu iespējams vietai, no kuras bija sācis doties zemē, un atkal laidās lejā, turēdamies vairāk pa labi. Likās, ka sāk veikties labāk. Viņš kāpa ļoti uzmanīgi, jo apkārtni varēja saskatīt ne tālāk par jardu, un visapkārt joprojām valdīja pilnīgs klusums. Ir ļoti nepatīkami, ka jāiet piesardzīgi, ja iekšējā balss visu laiku atgādina: «Steidzies, steidzies, steidzies.» Jo ar katru mirkli pieņēmās spēkā briesmīgā doma, ka viņu pametuši. Ja viņš kaut cik būtu izpratis Kaspianu un Pevensijus, viņš, protams, zinātu, ka tādu rīcību no viņiem nekādi nevar sagaidīt. Taču viņš centās sevi pārliecināt, ka visi šie jaunieši ir nezvēri cilvēku izskatā.

— Beidzot! —Jūstess noteica, šļūkdams lejā pa smalku akmeņu bērumu (varbūt to varētu saukt par granti), un tad atradās līdzsvarā. — Un kur tad nu ir tie koki? Priekšā redzams kaut kas tumšs. Hm, patiešām izskatās, ka migla klīst.

Tā bija. Ar katru brīdi kļuva gaišāks, tā ka Jūstesam nācās mirkšķināt acis. Migla izgaisa. Viņš atradās pilnīgi nepazīstamā ielejā, un jūra nekur nebija redzama.

Sestā nodaļa Jūstesa piedzīvojumi