"Rītausmas ceļinieka brauciens

Taču šis jaukais laiks nenoturējās ilgi. Pienāca kāds vakars, kad Lūsija, neko nedomājot, stāvēja kuģa pakaļgalā un skatījās uz garu vagu vai ķīļūdeni, ko tas ievilka aiz sevis, un ieraudzīja, ka rietumos pārsteidzošā ātrumā ceļas milzīgs mākoņu kalns. Tad tā centrā izveidojās tāds kā caurums, pa kuru izlija zeltains saulriets. Viļņi aizmugurē šķita izlokāmies neparastos apveidos, un jūra vērtās te pelēka, te dzeltena —kā netīrs buraudekls. Gaiss kļuva auksts. Kuģis šķita virzāmies nemierīgi, it kā aiz sevis justu briesmas. Bura vienā mirklī saplaka ļengana un nākamajā brīdī mežonīgā ātrumā piepūtās. Kamēr Lūsija visu to vēroja un brīnījās par baismajām pārmaiņām, kas bija atnākušas līdz ar vēja auriem, Drinians nokliedza: — Visi uz klāja!

Nākamajā mirklī visi sāka drudžaini darboties. Lūkas tika blīvi noslēgtas, virtuves pavardā uguns nodzēsta, vīri uzkāpa satīt buru. Viņi vēl nebija beiguši darbošanos, kad sākās vētra. Lūsijai šķita, ka aiz kuģa pakaļgala pavērusies milzīga ieleja un viņi drāžas tajā iekšā dziļāk, nekā tas šķita iespējams. Milzīgs ūdens kalns, daudz augstāks par mastu, joņoja viņiem pretī; likās, ka nāve tūlīt būs klāt, taču viņus uzmeta pašā viļņa galotnē. Tad kuģis līdzīgi spolei apgriezās apkārt ap savu asi. Pāri klājam gāzās vesels ūdenskritums. Kuģa priekšgals un pakaļgals bija kā divas salas, starp kurām trako jūra. Augšā uzkāpušie jūrnieki bija saguluši gar rāju, izmisīgi pūlēdamies savaldīt buru. Kaut kur atrāvusies virve vējā sāniski nokarājās tik taisna un stīva, it kā būtu krāsns bigulis.

— Jaunkundz, ejiet lejā, — Drinians viņai uzbrēca. Zinādama, ka sauszemes žurkas komanda uzskata par traucēkli, Lūsija gatavojās paklausīt. Tas nebija viegli. «Rītausmas ceļinieks» bija drausmīgi nosvēries uz labā

sāna, un klāja slīpums atgādināja mājas jumtu. Lūsijai vajadzēja aizrāpties līdz kāpņu augšgalam, turoties pie margām, un tad nostāties sānis un pagaidīt, līdz divi vīri uzkāpj pa tām augšā, un tad doties lejā tik piesardzīgi, cik vien iespējams. Bija jau labi, ka viņa spēja cieši turēties, jo kāpņu lejasgalā klājam atkal pāri uzbangoja vilnis, un viņa tajā iegrima līdz pleciem. Meitene bija jau gandrīz pilnīgi slapja no ūdens šaltīm un lietus, taču vilnis bija saltāks. Tad viņa pieskrēja pie kajītes durvīm, iespraucās iekšā un uz mirkli izslēdza no apziņas baismo skatu — kā kuģis milzu ātrumā triecas naktī, taču, protams, pietrūka spēka izslēgt šausmīgo trokšņu jūkli, kurā saplūda krakšķi, kaut kas līdzīgs vaidiem, brīkšķi, klaudzoņa, auri un duna, kas lejā skanēja daudz satraucošāk nekā uz klāja.

Vētra turpinājās visu nākamo un aiznākamo dienu. Tā turpinājās tik ilgi, līdz cilvēki lāgā nespēja pat atcerēties laiku pirms tās sākuma. Pie airu vadāmās sviras visu laiku vajadzēja stāvēt trim cilvēkiem — mazāk par trim nemaz nespēja noturēt kursu. Un vīriem nepārtraukti bija jāstāv pie sūkņa. Nevienam nebija lāgā, kad atpūsties, nevienu siltu ēdienu nevarēja pagatavot, un nekas nebija izžāvējams, un viens vīrs pārkrita pāri bortam, un saule kā nerādījās, tā nerādījās.

Kad šīs šausmas bija norimušas, Jūstess ierakstīja savā dienasgrāmatā: