— Jautājuma būtība ir, — iestarpināja hercogs, —vai jūs ar saviem pakalpiņiem atstāsiet šo namu bez pēriena vai ar to. Varat izvēlēties, kuru iespēju uzskatāt par labāku.
Kad viss šādā tīkamā gaisotnē bija nokārtojies, Kaspians lika atvest zirgus. Daži pilī atradās, kaut arī izskatījās ļoti slikti kopti. Kaspians kopā ar Bērnu, Drinianu un dažiem citiem iejāja pilsētā un devās uz vergu tirgu. Tas atradās garā, zemā celtnē līdzās ostai, un aina, kas viņiem tur pavērās, bija ļoti līdzīga jebkurai citai vairāksolīšanai, tas ir, telpā atradās liels ļaužu pūlis, un Pags, uzkāpis uz paaugstinājuma, aizsmakušā balsī auroja: — Nu, kungi, divdesmit trešais nosolāmais. Lielisks terebintiešu lauksaimniecības darbinieks, piemērots raktuvēm vai galerām. Nav vēl sasniedzis divdesmit piecu gadu vecumu. Mutē neviena bojāta zoba. Kārtīgs, muskuļots puisis. Teks, novelc viņam kreklu un ļauj kungiem aplūkot. Re, kādi muskuļi! Apskatiet viņa krūtis. Kungs tur stūrī sola desmit
pusmēnešus. Ser, jūs noteikti jokojat. Piecpadsmit! Astoņpadsmit! Par divdesmit trešo nosolāmo piedāvā astoņpadsmit. Vairāk par astoņpadsmit? Divdesmit vienu? Pateicos, ser. Divdesmit vienu sola par…
Taču tad Pags apklusa un palika ar vaļēju muti, ieraudzījis stāvus, kas, bruņām žvadzot, uzkāpa uz paaugstinājuma.
— Nārnijas karaļa priekšā visi uz ceļiem! — nokliedza hercogs. Ikviens dzirdēja ārā žvadzam zirglietas un zirgus kārpām zemi, un daudzi bija arī dzirdējuši baumas par nārniešu izkāpšanu krastā un par notikumiem pilī. Lielākā daļa paklausīja. Tos, kas tā nedarīja, līdzās stāvošie ar spēku novilka uz ceļiem. Daži izkliedza apsveikumus.
—Tu savu dzīvību, Pag, esi paspēlējis, vakar palaizdams
rokas pret Nārnijas karali, — sacīja Kaspians.—Taču tava nezināšana top piedota. Pirms stundas ceturkšņa visās mūsu zemēs vergu tirdzniecība tika aizliegta. Es pasludinu, ka ikviens vergs šajā tirgū ir brīvs.
Viņš pacēla roku, lai apklusinātu vergu gaviles, un turpināja: — Kur ir mani draugi?
— Tas mīļais, mazais meitēniņš un patīkamais jaunskungs? — glaimīgi smaidīdams, apvaicājās Pags. — Ziniet, tos jau izķēra uzreiz…
—Mēs esam te, mēs esam te, Kaspian, — reizē iesaucās Lūsija ar Edmundu. Tikmēr otrā stūrī nopīkstēja Rīpičīps: — Esmu jūsu rīcībā, sir! —Viņi visi gan izrādījās pārdoti, taču pircēji bija palikuši, lai nosolītu citus vergus, un tāpēc mūsu draugi nebija aizvesti. Pūlis pašķīrās, lai visus trīs palaistu uz priekšu, un notika sirsnīga sarokošanās un apsveicināšanās ar Kaspianu. Tūdaļ viņiem pienāca klāt divi tumšādaini kalormeni. Kalormeniem ir tumšas sejas un garas bārdas. Viņi ģērbjas platos virsvalkos un oranžos turbānos, un viņi ir gudri, bagāti, ar goddevīgām manierēm un nežēlīgi. Tā ir sena tauta. Viņi ļoti pieklājīgi paklanījās Kaspianam, norunāja garu garos komplimentus par pārticības strūklakām, kas rasina gudrības un tikuma dārzus, — un vēl ko citu tādā pašā garā —, taču, protams, vēlējās vienīgi atdabūt savu samaksāto naudu.
— To prasa jau godaprāts vien, kungi, — teica Kaspians. — Ikvienam, kas šodien pircis vergu, jāatdabū samaksātā nauda. Pag, atnesiet savus ieņēmumus līdz pēdējam minimam. (Minims ir četrdesmitā daļa no pusmēneša.)
— Vai jūsu labsirdīgā augstība grib padarīt mani par ubagu? — vaimanāja Pags.
— Visu savu mūžu jūs esat barojies no salauztām sirdīm — un, ja patiešām kļūsiet par ubagu, tad labāk tā, nekā būt par vergu. Taču kur ir vēl viens mans draugs?
—A,tas! —iesaucās Pags. —Ņemietviņuuzveselībām. Būšu pateicīgs, ja tikšu no viņa vaļā. Nekad savā mūžā tirgū neesmu redzējis tik neejošu preci. Beigās jau gribēju viņu atdot par pieciem pusmēnešiem, bet arī tad neviens negrasījās ņemt. Piemetu viņu kā piedevu citiem nosolāmajiem, taču tik un tā neviens neņēma. Negribēja piedurt viņam ne pirkstu. Negribēja pat viņu acīs redzēt. Tak, atved īgņu.
Tā nu tika atvests Jūstess, kas, protams, izskatījās īgns, jo, lai gan nevienam negribētos tikt pārdotam verdzībā, taču varbūt vēl vairāk kaitina, ja tevi uzskata par vergu, ko atdot kā piedevu citiem — piedevu, kuru neviens negrib pirkt. Viņš piegāja pie Kaspiana un teica: — Saprotu. Kā jau parasti. Kā vienmēr tu kaut kur uzjautrinies, kamēr citi atrodamies gūstā. Droši vien neesi uzzinājis neko par britu konsulu. Nu, protams, ne.
Tovakar Nerouheveinas pilī notika plaša pieņemšana, un pēc tās Rīpičīps, ikvienam palocījies, iesaucās: — Par to, lai rīt sāktos mūsu īstie piedzīvojumi! — un, izteicis šo novēlējumu, aizgāja gulēt. Jo nu viņi gatavojās atstāt visas pazīstamās zemes un jūras, tāpēc vajadzēja labi sagatavoties. «Rītausmas ceļinieku» izkravāja tukšu, un astoņi zirgi to, uzceltu uz riteņiem, atgādāja krastā, un pieredzējuši kuģu būvētāji pārbaudīja katru tā skrūvīti. Tad to atkal nolaida ūdeni un sagādāja pārtiku, ūdeni, cikvien kuģī bija iespējams iekraut, tas ir, tik, cikvajadzēja divdesmitastoņām dienām. Kā Edmunds vilies aprēķināja, pat tas atvēlēja viņiem tikai divas nedēļas ilgu braucienu uz austrumiem, pirms viņi būs spiesti atteikties no meklējumiem.