"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Tā vēl neatrodas Paga makā, sir, — paskaidroja lords Bērns, jo tas bija viņš. — Un es esmu pārliecināts, ka tā tur arī nenonāks. Esmu mēģinājis simtiem reižu piedabūt viņa Turību, šejienes gubernatoru, pārtraukt šos neģēlīgos darījumus ar cilvēkiem.

— Milord Bērn, — sacīja Kaspians, — mums jāparunā par šo salu statusu. Taču vispirms pastāstiet, milord, ko pats esat pārdzīvojis.

—  Daudz ko stāstīt jau nav, sir. Kopā ar saviem sešiem biedriem es nokļuvu līdz šīm salām, iemīlējos kādā no šejienes meitenēm un sapratu, ka jūra man ir līdz kaklam. Turklāt, kamēr valsts vadības grožus rokās turēja jūsu augstības tēvocis, Nārnijā atgriezties nebija jēgas. Tā nu es apprecējos un kopš tā laika esmu dzīvojis te.

—    Un kāds ir gubernators, šis Gampess? Vai viņš joprojām atzīst Nārnijas karali par savu valdnieku?

—  Vārdos — jā… Viss tiek darīts karaļa vārdā. Tomēr viņš pārāk nepriecātos, redzot, ka pie viņa ierodas īsts, dzīvs Nārnijas karalis. Un, ja jūsu augstība nostātos viņa priekšā viens un neapbruņots, viņš jau nu gan nenoliegtu savu lojalitāti, taču izliktos, ka jums netic. Jūsu gaišības dzīvība būtu briesmās. Kāda šajos ūdeņos ir jūsu augstības pavadonība?

—   Padaban ap ragu brauc mans kuģis, — teica Kas­pians. — Ja nonāktu līdz sadursmei, manā rīcībā būtu ap trīsdesmit bruņotu vīru. Vai man nevajadzētu pavēlēt kuģim iebraukt ostā, uzbrukt Pagam un atbrīvot manus draugus, ko viņš tur gūstā?

—  Es to neieteiktu, — Bērns sacīja. — Tiklīdz izceltos sadursme, no Nerouheivenas izbrauktu divi trīs kuģi, lai glābtu Pagu. Jūsu augstībai jāizliekas, ka jūsu rīcībā ir lielāki spēki, nekā ir patiesībā, un jāiebiedē viņi ar karaļa vārdu. Līdz patiesai kaujai nedrīkst nonākt. Gampess ir gļēvulis, un viņu var iebiedēt.

Vēl kādu brīdi parunājušies, Kaspians un Bērns nogāja lejā liedagā mazliet uz austrumiem no ciemata, un tur Kaspians ļāva atskanēt savam ragam. (Viņam nebija līdzi lielā Nārnijas burvju raga, karalienes Sjūzenas raga, to viņš bija atstājis mājās reģentam Trampkinam, lai tas būtu viņa rīcībā, ja karaļa prombūtnē valsti piemeklētu kaut kas ārkārtējs.) Drinians, kas, vērojot jūru, gaidīja signālu, tūlīt atpazina tā skaņu, un «Rītausmas ceļinieks» piebrauca tuvāk krastam. Atkal tika nolaista laiva, un pēc īsa brīža Kaspians ar lordu Bērnu jau atradās uz klāja un paskaidroja radušos stāvokli Drinianam. Viņš, tāpat kā iepriekš

Kaspians, «Rītausmas ceļinieku» gribēja tūdaļ piestūrēt līdzās vergu tirgotāju kuģim un uzkāpt uz tā, taču Bērns atkārtoja iepriekšsacītos iebildumus.

—   Stūrējiet tieši pa šo kanālu, kapteini, — Bērns sa­cīja, — un tad apkārt zemesragam uz Avru, kur atrodas mans īpašums. Tomēr vispirms uzvelciet mastā karaļa standartu, izkariniet visus vairogus un izvietojiet, cik vien iespējams, lielāku skaitu vīru uz masta paaugstinājuma. Un apmēram piecu bultas šāvienu attālumā no šejienes, kad priekšgals jau šķels atklāto jūru, ātri noraidiet dažus signālus.

—   Signālus? Kam tad? — brīnījās Drinians.

—  Nu taču visiem tiem kuģiem, kuru mums nav, bet kuri mums, pēc Gampesa domām, tikpat labi varētu būt.

—   A, sapratu, — noteica Drinians, rokas berzēdams.

—   Un viņi mūsu signālus nolasīs. Ko man raidīt? Visai flotei braukt ap Avras dienvidu galu un sapulcēties pie…

—    … Bērnstedas, — teikumu pabeidza lords Bērns.

—   Tā būs lieliska pavēle. Ja jums būtu kādi kuģi, tad no Nerouheivenas to karavāna nebūtu redzama.

Kaspians skuma, ka citiem jānīkst gūstā uz Paga vergu kuģa, tomēr pašam pret savu gribu atlikusī dienas daļa noritēja ļoti tīkami. Vēlā pēcpusdienā (jo, lai nokļūtu no vienas vietas otrā, vajadzēja airēt), pagriezuši stūri pa labi, apmezdami loku ap Dūrnas ziemeļaustrumu galu un turpinādami ceļu tālāk gar Avru, viņi iebrauca salas dienvidkrastā, labā ostā, kur līdz pašai ūdens malai lejup stiepās Bērna skaisto zemju nogāzes. Bērna ļaudis, no kuriem laba daļa bija strādājuši tīrumos, visi izrādījās brīvi cilvēki un pati lēņu muiža —jauka, plaukstoša saimniecība. Visi izkāpa krastā un tapa karaliski pacienāti mājā ar pīlāriem un pazemu jumtu. No tās varēja pārredzēt līci. Bērns, viņa laipnā sieva un jautrās meitas visus labi pa­mieloja. Taču, kad satumsa, Bērns aizsūtīja kādu vīru ar laivu uz Dūrnu, lai tiktu veikti daži priekšdarbi (viņš neteica, kādi) nākamajai dienai.

Ceturta nodaļa Ko Kaspians te darīja

Nākamajā rītā lords Bērns pamodināja savus viesus agri un pēc brokastīm lūdza, lai Kaspians visiem vīriem liek ieģērbties no galvas līdz kājām bruņās. — Un pats galve­nais, —viņš piebilda, —lai viss būtu tīrs un kārtīgs, itin kā liela kara starp augstiem karaļiem pirmās kaujas rītā, un šajā karā šķietami noraudzītos visa pasaule. — Tā arī izdarīja, un pēc tam trijās laivās Kaspians ar saviem vīriem un Bērns ar dažiem savējiem devās uz Nerouheivenu. Karaļa laivas pakaļgalā plīvoja viņa standarts, un viņam līdzi brauca taurētājs.