"Rītausmas ceļinieka brauciens

neko neiebilda, bet tikai mudināja: — Turpini vien, — ikreiz, kad Rīpičīps apklusa, lai ievilktu elpu. Reizēm bandīts piebilda: —Tas ir tikpat kā teātris, —vai: —Tīrie brīnumi, gandrīz vai vedas domāt, ka viņš saprot, ko saka! Vai tieši kāds no jums četriem to iedzinis viņam paurī? — Tas tik ļoti saniknoja Rīpičīpu, ka galu galā vārdu gūzma, ko viņš gribēja izgrūzt vienā paņēmienā, gandrīz aizrāva elpu un Pelēns apklusa.

Nokļuvuši lejā, pludmalē, iepretī Dūrnai, viņi ieraudzīja nelielu ciematiņu un piekrastē uzstumtu laivu kuģa komandas pārvadāšanai, bet nedaudz tālāk — netīru, ar kaut ko notašķītu kuģi.

—  Nu, jaunieši, — teica vergu tirgotājs, — tagad visas muļķības pie malas, tad nebūs par ko vēkšķēt. Visi uz klāja!

Šajā brīdī no kāda namiņa (manuprāt, krodziņa) iznāca kāds glīts, bārdains vīrs, kas uzsauca:

—   A, Pags! Vēl kādas no parastajām precēm?

Vergu tirgotājs, kura vārds acīmredzot bija Pags, visai

zemu paklanījās un pieglaimīgā balsī atteica: — Jā gan, milord.

—   Cik tu prasi par šo jaunekli? — vaicāja svešinieks, norādīdams uz Kaspianu.

—Ā, —iesaucās Pags, —es zināju, ka milords izvēlēsies labāko. Nav ko censties apkrāpt milordu ar otrās šķiras preci. Rau še, uz šito puiku es pats esmu metis acis. Man viņš nudie' iepatikās, kad es saku. Man tak ir tik mīksta sirds, ka nudie' nevajadzēja ķerties pie tāda amata. Bet, ja nu ir tāds pircējs kā milords…

—       Pasaki, cik tu prasi, maita tāds! — lords bargi uzsauca. — Vai tev liekas, ka man gribas klausīties melus par to tavu neģēlīgo amatu?

—  Milord, trīssimt pusmēnešu — tikai jums es atdodu par tādu cenu, citam…

—   Es tev došu pusotru simtu.

—    Vai dieniņ, lūdzami, lūdzami, — iejaucās Lūsija. — Lai ko jūs darītu, nešķiriet mūs. Jūs nezināt… —Bet tad viņa apklusa, jo redzēja, ka Kaspians pat vēl tagad negrib, lai kāds kaut ko zinātu.

—  Tātad simt piecdesmit, — teica lords. —Ja runa ir par tevi, jaunuvīt, man žēl, bet nopirkt jūs visus nav manos spēkos. Atraisi virvi manam zēnam, Pag! Un pieraugi — kamēr šie pārējie paliek tavās rokās, izturies pret viņiem labi, citādi dabūsi rūgti nožēlot.

— Nu ziniet! — Pags iesaucās. — Kas jebkad dzirdējis, ka cits manas branžas tirgonis izturējies pret savu mantu tik labi kā es? Ko? Es tak ar viņiem apejos kā ar paša bērniem.

—  Varbūt arī, ka tā ir, — otrs bargā balsī atteica.

Nu bija pienācis briesmīgais mirklis. Kaspianam atraisīja

virves, un viņa jaunais saimnieks sacīja: — Iesim pa šo ceļu, puis, — un Lūsija sāka rūgti raudāt, un Edmunda seja kļuva pilnīgi neizteiksmīga. Kaspians pameta atpakaļ pār plecu skatienu un uzsauca: — Neskumstiet! Esmu pārliecināts, ka beigās viss būs labi. Uz redzi!

— Nu, jaunkundzīt,—Pags sacīja. —Nesāc uztraukties un nesabojā savu izskatu — rīt tak tirgus diena. Esi laba meitene, tad tev nebūs par ko bingāt, vai skaidrs?

Tad laivu ar viņiem aizairēja uz vergu kuģi un viņus noveda lejā — garā, patumšā un diezgan netīrā telpā, kur jau atradās daudz citu nelaimīgu cietumnieku, jo Pags, protams, bija pirāts, kurš tikko kā atgriezies no brauciena pa salām, kur bija vaņģojis visus, ko vien spēja savaņģot. Neviens pazīstams cilvēks bērniem gūstekņu vidū neatradās; saķerti lielākoties bija galmieši un terebintieši. Tā nu viņi tur sēdēja salmos un prātoja, kas gan notiek ar Kaspianu, kā arī pūlējās apturēt Jūstesa runas plūdus, no kuriem varēja saprast, ka vainīgi ir visi, tikai ne viņš.

Pa to laiku Kaspians pārdzīvoja daudz interesantākus brīžus. Pircējs aizveda viņu pa nelielu taku starp divām ciemata mājām uz tukšu laukumu aiz ciemata. Tad šis cilvēks pagriezās ar seju pret Kaspianu.

—  No manis tev, zēn, nav jābaidās, —viņš sacīja. — Es izturēšos pret tevi labi. Iemesls, kāpēc es tevi nopirku, bija tava seja. Tu man kādu atgādini.

—  Milord, vai drīkstu pavaicāt — ko īsti? — Kaspians jautāja.

—     Tu atgādini manu valdnieku, Nārnijas karali Kaspianu.

Tad Kaspians nosprieda pārcirst mezglu vienā vēzienā.

—  Milord, viņš atteica, — es esmu jūsu valdnieks. Es esmu Nārnijas karalis Kaspians.

—  Tu nu atļaujies lielu vaļību, — otrs attrauca. — Kā lai es zinu, ka tu runā taisnību?

—     Pirmkārt, pēc manas sejas vaibstiem, — sacīja Kaspians. — Otrkārt, tāpēc, ka es viegli varu uzminēt, kas jūs pats esat. Jūs esat viens no septiņiem Nārnijas augst­maņiem, kurus mans tēvocis Mirazs aizsūtīja pāri jūrai un kurus es esmu ieradies sameklēt, proti, jūs esat vai nu Argozs, Bērns, Oktāzians, Restimārs, Mavramorns vai, vai… pārējo vārdus esmu aizmirsis. Un beidzot — ja jūs, milord, aizdosiet man savu zobenu, es godīgā cīņā ar jebkuru vīru darbos pierādīšu, ka esmu Kaspiana dēls Kaspians, Nārnijas likumīgais valdnieks, Kēras Paravelas īpašnieks un Vientuļo salu imperators.

—  Pie visiem svētiem, — izsaucās vīrietis, — tā ir viņa tēva balss, un tas ir arī tēva runasveids. Mans senjor… jūsu augstība… — un viņš klajajā laukā nometās uz ceļgala un noskūpstīja sava valdnieka roku.

—Nauda, ko jūs, milord, izdevāt manas personas izpirk­šanai, tiks atmaksāta no valsts kases, — piebilda Kaspians.