"Rītausmas ceļinieka brauciens

«7. augusts. Ja es nesapņoju, tad atrodos uz šī drausmīgā kuģeļa jau divdesmit četras stundas. Visu laiku plosās briesmīga vētra (labi, ka man nav jūras slimības). Pār kuģa priekšgalu veļas milzīgas bangas, un ik mīļu brīdi kuģis gandrīz vai nogrimst dzelmē. Visi citi izliekas to nemanām — vai nu grib plātīties ar savu drosmi, vai arī — kā saka Harolds — tāpēc, ka viena no parasto ļautiņu gļēvulīgākajām rīcībām ir izlikšanās neredzam faktus. Ir tīrais vājprāts braukt pa jūru tādā sagrabējušā, mazā tupelē kā šī. «Kuģis» nav lielāks par glābšanas laivu, un iekštelpas, protams, ir gauži primitīvas. Nav kārtīga salona, nav radio, nav vannasistabu, uz klāja nav atzveltnes krēslu. Vakarvakarā mani izvazāja pa visu šo kuģeli, un ikvienam kļūtu šķērmi ap dūšu, klausoties, kā Kaspians lielās ar savu smieklīgo pundurlaiveli — itin kā tā būtu «Karaliene Mērija». Es pūlējos viņam iestāstīt, kādi ir īsti kuģi, bet viņš ir pārāk aprobežots. E. un L., protams, mani

neatbalstīja. Manuprāt, tāda sīkaļa kā L. neaptver draudošās briesmas, bet E. lišķē K. — tāpat kā visi citi kuģa ļaudis godā viņu par karali. Es teicu, ka esmu republikānis, bet viņš bija spiests man pavaicāt, kas tas tāds esot! Šķiet, ka viņš nezina ne bū, ne bē. Lieki būs pieminēt, ka esmu iebāzts vissliktākajā kuģa kajītē, īstā apakšzemes cietuma kamerā, kurpretī Lūsijai vienai pašai atvēlēta vesela istaba uz klāja — salīdzinājumā ar pārējām kuģeļa telpām to pat varētu saukt par skaistu. K. teic, ka tas darīts tāpēc, ka viņa ir meitene. Es pūlējos viņu pārliecināt par Albertas uzskatiem, ka visas šāda veida stulbības meitenes patiesībā tikai pazemo, bet viņš izlikās to neapjēdzam. Gan jau varbūt redzēs, ka saslimšu, ja mani vēl ilgāk turēs šajā caurumā. E. saka — mēs nedrīkstot kurnēt, jo K. arī mītot kopā ar mums, lai būtu vieta L. It kā tāpēc dzīvot nevajadzētu vēl lielākā šaurībā un krietni sliktākos apstākļos. Gandrīz piemirsu minēt, ka te ir arī kāds pelei līdzīgs radījums, kas pret visiem izturas neizsakāmi nekaunīgi. Lai citi samierinās ar tādu, ja grib, bet es viņam drīz iekniebšu astē, ja izteiks savus nopēlumus pret mani. Arī ēdiens nekur neder.»

Jezga starp Jūstesu un Rīpičīpu izcēlās pat ātrāk, nekā varēja gaidīt. Nākamajā dienā pirms pusdienu maltītes, kad citi sēdēja ap galdu gaidīdami (jūras gaiss rosina lielisku ēstgribu), iedrāzās Jūstess, purinādams roku un kliegdams.

— Šitas mazais neģēlis mani gandrīz nomušīja! Es pieprasu, lai viņu ieslēgtu! Es varētu ierosināt pret viņu tiesas darbus, Kaspian. Es varētu pavēlēt, lai tu viņu novāc.

Tajā pašā mirkli parādījās Rīpičīps. Viņš bija izvilcis zobenu un visai nikni saslējis ūsas, taču uzvedās, kā vienmēr, pieklājīgi.

—   Izlūdzos jums visiem piedošanu, — viņš teica, — it īpaši viņas augstībai. Ja es būtu zinājis, ka viņš meklēs glābiņu šeitan, pagaidītu piemērotāku laiku viņa pārmācīšanai.

—  Apžēliņ, kas tad noticis? — Edmunds noprasīja.

Īstenībā bija noticis tā. Rīpičīps, kam nekad nešķita, ka

kuģis brauktu pietiekami ātri, ar patiku sēdēja uz margām tālu priekšā, tieši pie pūķa galvas, vērdamies uz austrum­puses apvārsni un savā sīkajā balstiņā maigi trallinādams viņam veltīto driādas dziesmiņu. Lai kā kuģis sasvērās, Peļu kungs nekad ne pie kā neturējās un lieliski prata saglabāt līdzsvaru; varbūt to atviegloja garā aste, kas noka­rājās lejup uz klāja margu iekšpusi. Visi kuģa ļaudis zināja šo paražu, un jūrniekiem tā patika, jo ikvienam, kas dežurēja, vērojot priekšā jūru, bija ar ko parunāt. Kāpēc tieši Jūstess paslīdēja un grīļodamies un klupdams steberēja visu garo ceļu līdz priekšgalam (viņš vēl nebija iemācījies iet, kuģim šūpojoties), es tā arī neesmu dzirdējis. Varbūt viņš cerēja, ka ieraudzīs zemi, vai varbūt gribēja paklaiņāt pa klāju un kaut ko nospert. Lai kā arī būtu, tiklīdz viņš ieraudzīja nokarājamies garo asti — un tā varēja izskatīties diezgan kārdinoša —, tā iedomājās, ka būtu traki jauki to saķert un aiz tās Rīpičīpu sagriezt ar galvu uz leju, pāris reižu apkārt un tad aizskriet un gardi pasmieties. Sākumā plāns it kā lieliski piepildījās. Pelēns nebija daudz smagāks par krietna lieluma kaķi. Jūstess vienā mirklī atrāva to no margām.

Rīpičīps izskatījās ļoti muļķīgi (tā Jūstess nodomāja) — mazie loceklīši izpletās uz visām pusēm, mute palika vaļā. Tomēr nelaimīgā kārtā Rīpičīps, kas savā mūžā daudzreiz bija cīnījies par paša dzīvību, ne uz mirkli nezaudēja galvu. Arī izmaņu ne. Nav viegli izvilkt zobenu, kad tevi aiz astes griež gaisā uz riņķi, tomēr Rīpičīps to izdarīja. Un nākamais, ko Jūstess izjuta, bija divi sāpīgi dūrieni rokā, un šie dūrieni spieda palaist vaļā peles asti; nākamajā brīdī Pelēns atkal bija uzslējies augšā — kā bumba, kas atlec no klāja, un stāvēja Jūstesam iepretī. Nez kāds briesmīgs, garš, spožs, ass priekšmets, līdzīgs iesmam, vēzējās šurp un turp collas attālumā no zēna vēdera. (Nārnijā peles to neuzskata par sitienu zem jostas vietas, jo diez vai varētu domāt, ka tās vispār spētu pasniegties augstāk.)