"Rītausmas ceļinieka brauciens

Tumšādains vīrietis nometās uz viena ceļgala un no­skūpstīja Lūsijai roku. Klāt bija vienīgi Rīpičīps un Ed­munds.

—   Kur Jūstess? — apvaicājās Lūsija.

—  Gultā, —paskaidroja Edmunds, —un es nedomāju, ka mēs varētu viņam kaut kā Dalīdzēt. Ja cilvēks grib būt pret viņu laipnāks, viņš kļūst vēl niknāks.

—   Mēs pa to laiku parunāsim, — teica Kaspians.

—     To mēs patiešām darīsim, — piekrita Ed­munds. — Un pirmām kārtām par laiku. Pēc mūsu laika skaitīšanas pagājis gads, kopš mēs atstājām tevi tieši pirms tavas kronēšanas. Cik ilgs laiks šajā posmā pagājis Nārnijā?

—   Tieši trīs gadi, — sacīja Kaspians.

—  Vai viss rit labi? — apvaicājās Edmunds.

—  Tu taču neiedomājies, ka es būtu pametis karaļvalsti un aizbraucis jūrā, ja viss nebūtu kārtībā, — atteica kara­lis. — Labāk nemaz vairs nevar būt. Starp telmarīniem, Rūķiem, Runājošiem dzīvniekiem, fauniem un pārējiem tagad nav nekādu strīdu. Un tos nemiera cēlājus milžus pierobežā mēs viņvasar tik pamatīgi iekaustījām, ka tagad viņi maksā mums meslus. Un, kamēr es esmu projām, man tur palika lielisks pavaldonis — Rūķis Trampkins. Vai atceries viņu?

—  Dārgo Trampkinu, — teica Lūsija, — protams, ka atceros. Tu esi izdarījis vislieliskāko izvēli.

—  Uzticams kā āpšu suns, kundze, un drosmīgs kā… kā pele, — piebilda Rīpičīps, pievērsis viņai ciešu skatienu.

—Un uz kurieni mēs dodamies? — pajautāja Edmunds.

—    Tas nu ir diezgan garš stāsts, — teica Kaspians. — Varbūt jūs atceraties — tad, kad es biju bērns, mans tēvocis, uzurpators Mirazs, tika vaļā no septiņiem mana tēva draugiem (kas būtu varējuši nostāties manā pusē), aizsūtīdams tos izpētīt nepazīstamās austrumu jūras aiz Vientuļajām salām.

—   Jā, — piekrita Lūsija, — un neviens no viņiem neatgriezās.

—  Tieši tā. Nu, un savā kronēšanas dienā es ar Aslana piekrišanu nodevu zvērestu, ka, nodibinājis Nārnijā mieru, es uz veselu gadu aizkuģošu uz austrumiem, lai vai nu atrastu sava tēva draugus, vai arī uzzinātu, ka viņi miruši, un, ja spētu, tad viņus atriebtu. Viņu vārdi bija — lords Revilians, lords Bērns, lords Argozs, lords Mavramorns, lords Oktāzians, lords Restimārs un — ak, tas, kura vārdu man dk grūti atcerēties…

—   Lords Rūps, sir, — sacīja Drinians.

—  Protams, Rūps, Rūps, —Kaspians atkārtoja. —Tas ir mans galvenais nodoms. Taču Rīpičīpam ir pat vēl cildenāks mērķis. — Visu skatieni pievērsās peļu kungam.

—   Tikpat cildens kā mans gars, — tas sacīja. — Bet varbūt tas būs tik sīks kā mans augums. Kāpēc lai mēs neaizbraucam līdz pašam pasaules austrumu galam? Ko mēs varētu tur atrast? Es ceru, ka mēs tur atrastu paša

Aslana valsti. Lielais Lauva vienkārši nāk pie mums pāri jūrai no austrumiem.

—   Es teiktu — tā tik ir doma! — cieņas pilns izdvesa Edmunds.

—  Betvaitudomā, —iebilda Lūsija, —ka Aslana valsts ir tāda valsts — es gribu teikt, vai tā ir tāda, uz kuru jūs jebkad varētu aizbraukt?

—    Nezinu, kundze, — sacīja Rīpičīps. — Bet viens apstāklis tomēr jāņem vērā — kad es gulēju šūpulī, kāda meža meita, driāda, skaitīja man šādu pantiņu:

«Kur debesis un jūra tiekas, Kur viļņiem garša salda liekas, Tur — nešaubies jel, Rīpičīp, — Tev dots taps viss, kas prātam tīk: Tur Austrumus tu rasi.»

—  Es nezinu, ko tas nozīmē. Bet šī burvestība vienmēr apvēdījusi manu dzīvi.

Pēc īsa klusuma brīža Lūsija pavaicāja: — Un kur mēs tagad esam, Kaspian?

—   To kapteinis tev varēs pateikt labāk par mani, — teica Kaspians, un tā nu Drinians padabūja karti un izklāja uz galda.

—   Mēs esam teitan, — viņš sacīja, pabakstīdams ar pirkstu kādā punktā. — Vai bijām šodien pusdienlaikā. No Kēras Paravelas mēs izbraucām ar labu ceļavēju un mazliet uzkavējāmies ziemeļos no Galmas — tajā ieradāmies nākamajā dienā. Uz nedēļu noenkurojāmies ostā, jo Galmas hercogs sarīkoja viņa augstībai par godu lielu turnīru, un augstība izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus…

—   Un pats arī pāris reižu nesmuki novēlās, Drinian. Vairāki nobrāzumi vēl nav sadzijuši, — iesprauda Kaspians.

—… tātad izgrūda no segliem daudzus bruņiniekus, — Drinians, plati smaidīdams, atkārtoja. — Mums likās, ka hercogam būtu bijis liels prieks, ja viņa augstība karalis būtu apņēmis par sievu viņa meitu, taču no tā nekas nesanāca…

—     Viņa šķielē, un ģīmis vienos vasarraibumos, — Kaspians paskaidroja.

—  Nabaga meitene, — nožēloja Lūsija.

—  Un pēc tam, kad aizbraucām no Galmas, — Drinians turpināja, — dabūjām krietnas divas dienas kulties, airējot pa bezvēja joslu, tad atkal sāka pūst vējš, bet Terebintijā mēs nokļuvām tikai ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Galmas. Un tur viņu ķēniņš mums izsūtīja pretī brīdinājumu, lai nekāpjam krastā, jo Terebintijā plosījās kāda sērga. Tāpēc mēs apbraucām ap zemesragu, noen­kurojāmies nelielā līcītī labu gabalu no pilsētas un uzņēmām ūdeni. Dabūjām stāvēt trīs dienas, tad sacēlās dienvidaustrenis un mēs devāmies uz Septiņām salām. Trešajā dienā mūs panāca kāds pirātu kuģis (spriežot pēc takelāžas, no Terebintijas), bet, kad abas puses bija izšāvušas krietnus bultu spietus un viņi redzēja, ka esam labi apbruņoti, tad atkāpās…