"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Ak, vācieties jel prom un atstājiet mani mierā, — Jūstess norūca. Tomēr viņš iedzēra pavisam mazu malciņu no pudelītes un, lai gan apgalvoja, ka tā esot tīrā inde (kad Lūsija atvēra pudelīti, kajīte pildījās ar brīnišķīgu smaržu), bija skaidrs, ka viņa seja nedaudzos mirkļos pēc zāļu iedzeršanas atgūst dabisko krāsu un jaunais cilvēks neapšaubāmi jūtas labāk, jo vairs nesūdzējās par vētru un savām galvassāpēm, bet sāka uzstāt, lai viņu izliekot krastā,

un pavēstīja, ka pirmajā ostā iesniegšot par viņiem visiem «sūdzības rakstu» britu konsulam. Taču, kad Rīpičīps pavaicāja, kas esot «sūdzības raksts» un kā to varot «pasniegt» (Rīpičīpam likās, ka tas ir kāds jauns divcīņas paveids), Jūstess mācēja tikai atcirst: — To tikai muļķis nezina. — Galu galā viņiem izdevās pārliecināt Jūstesu, ka kuģis jau dodas tālāk, cik ātri vien iespējams, uz tuvāko cietzemi, kas viņiem zināma, un ka viņi spējot tikpat sekmīgi nosūtīt Jūstesu uz Kembridžu (tur dzīvoja tēvocis Harolds), kā uz mēnesi. Pēc tam jaunais cilvēks saīdzis bija ar mieru apģērbt tīras drānas, kas viņam bija noliktas līdzās, un nākt līdzi uz klāja.

Kaspians parādīja viņiem kuģi, kaut arī lielāko daļu no tā viņi bija jau redzējuši. Viņi aizgāja uz priekšgalu un redzēja sardzes vīru stāvam uz neliela pakāpiena pūķa apzeltītajā rīklē un skatāmies uz priekšu pa nezvēra atvērto mud. Priekšgalā atradās arī kuģa virtuve un kajītes tādiem ļaudīm kā bocmanis, galdnieks, pavārs un galvenais strēlnieks. Ja jums, lasītāji, liekas savādi, ka virtuve atrodas kuģa priekšgalā, un jūs iztēlojaties, kā smarža no dūmeņa plūst pāri kuģim, tad tas ir tāpēc, ka jums prātā ir tvaikoņi, kuriem vienmēr ir pretvējš. Burukuģos vējš pūš no aizmugures, tāpēc visu, kas ož, novieto cik vien iespējams tālu priekšgalā. Viņus uzveda pie platformas topburas, un sākumā likās ļoti briesmīgi šūpoties uz priekšu un atpakaļ, redzot, cik mazs izskatās un cik tālu lejā atrodas klājs. Skaidri varēja saprast— ja kritīsi, tad nav nekāda īpaša iemesla, kāpēc tev noteikti būtu jānokrīt uz kuģa klāja, nevis jūrā. Tad viņus atkal noveda lejā pakaļgalā, kur

Rainss ar kādu citu viru dežurēja pie lielās stūres pinnes, aiz kuras gaisā slējās pūķa apzeltītā aste un iekšā gar sienu apaļā lokā izliecās šaurs sols. Kuģa vārds bija «Rītausmas ceļinieks». Salīdzinājumā ar kādu no mūslaiku milzeņiem vai pat ar senākajām zvejas laivām, kārākām — apbruņotiem tirdzniecības kuģiem, dromondiem — airējamām kara galerām un galeoniem, kādi Nārnijai bija jau piederējuši, kad Visaugstākā karaļa Pltera virsvaldībā pār šo zemi bija valdījusi Lūsija un Edmunds, tas bija mazs kuģītis, jo Kaspiana senču laikā jelkāda jūrasbraukšana bija iznīkusi. Kad viņa tēvocis Mirazs, nelikumīgi piesavinājies troni, septiņus augstmaņus bija aizsūtījis pāri jūrai, tie bija spiesti nopirkt kādu galmiešu kuģi un izveidot komandu no nolīgtiem galmiešu jūrniekiem. Taču tagad Kaspians no jauna bija sācis apmācīt nārniešus jūras braukšanas mākslā, un «Rītausmas ceļinieks» bija skaistākais kuģis, ko viņš līdz šim bija uzbūvējis. Tas bija tik mazs, ka masta priekšā starp centrālo lūku un kuģa laivu vienā pusē un vistu aizgaldu (Lūsija šīs vistas baroja) — otrā brīvas klāja vietas gandrīz nebija. Tomēr tik un tā kuģītis savā ziņā bija skaistulis, jūrnieki to godāja par «lēdiju» — tik lieliski bija tā apveidi, tik tīras krāsas, katrs takelāžas apaļkoks, tauva un tapa bija darināta ar mīlestību. Jūstesam, protams, nepatika nekas, viņš visu laiku lielīgi tērgāja par tvaikoņiem, motorlaivām, lidmašīnām un zemūdenēm («Itin kā pats no tā kaut ko sajēgtu,» rūca Edmunds), turpretī abi pārējie sajūsminājās par «Rītausmas ceļinieku» un, atgriežoties kuģa pakaļgalā kajītē pie vakariņām un redzot visas debesis rietumos iegaismojamies varenā, sarkanā saulrietā, un manot, kā kuģis dreb, mutē sajuta sāls garšu un iztēlojās nepazīstamās zemes pasaules austrumu malā. Lūsijai šķita, ka viņa ir pārāk laimīga, lai spētu izdvest kaut vārdu.

Ko domāja Jūstess, vislabāk paudīs viņa paša vārdi, jo, kad visi trīs nākamajā rītā saņēma atpakaļ izžāvētās drēbes, viņš tūdaļ izvilka mazu, melnu piezīmju blociņu un ņēmās ar zīmuli rakstīt dienasgrāmatu. Blociņu viņš allaž nēsāja sev līdzi un ierakstīja tajā arī visas savas atzīmes, jo, kaut arī daudz neinteresējās ne par vienu mācību priekšmetu, tomēr ļoti lielu uzmanību pievērsa atzīmēm un mēdza citiem stāstīt un jautāt: «Es dabūju tādu un tādu atzīmi. Cik tu dabūji?» Taču, tā kā uz «Rītausmas ceļinieka»

daudz atzīmju saņemt nebija lielu cerību, tad viņš ņēmās rakstīt kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Pirmais ieraksts.