"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Mums gan būtu vajadzējis dzīties viņiem pakaļ, uzkāpt uz klāja un visus tos draugus pakārt, — pukojās Rīpičīps.

—    Un pēc piecām dienām mēs ieraudzījām Mjūlu, kura, kā jūs zināt, Septiņu salu grupā atrodas vistālāk uz rietumiem. Izairējāmies cauri jūras šaurumam un saulrietā sasniedzām Redheivenu — Brenas salas ostu, kur mūs lieliski pamieloja un bagātīgi apdāvināja ar pārtiku un ūdeni…

Redheivenu atstājām pirms sešām dienām, braucām apbrīnojami ātri, tā ka es parīt ceru ieraudzīt Vientuļās salas. Saskaitot visu kopā, esam pa jūru nokuģojuši gandrīz trīsdesmit dienas un atrodamies vairāk nekā četrsimt jūras jūdžu no Nārnijas.

—   Un kurp jūs dosieties pēc Vientuļo salu apciemo­juma? — Lūsija pavaicāja.

—  To nu gan nezina neviens, jūsu augstība, — atteica Drinians. — Ja nu vienīgi to mums varbūt pateiks paši Vientuļo salu iemītnieki.

—Mūsu laikos viņi to vis nevarēja, — Edmunds nopūtās.

—Tad jau piedzīvojumi pa īstam sāksies aiz Vientuļajām salām, — secināja Rīpičīps.

Kaspians ierosināja, ka varbūt pirms vakariņām viņiem sagādātu prieku kuģa apskate, tomēr Lūsijai kremta sirdsapziņa un viņa teica: — Manuprāt, es labāk iešu apraudzītjūstesu. Jūras slimība, ziniet, ir šausmīga padarīšana. Ja man būtu līdzi senās sirdszāles, es viņu varētu izdziedēt.

—Bettevtakir, —iebilda Kaspians. —Biju tās pavisam piemirsis. Tā kā tu tās biji atstājusi Nārnijā, man likās, ka tās varētu uzskatīt par vienu no karaliskajiem dārgumiem, un paņēmu tās līdzi, bet, ja tu uzskati, ka tās jāizšķiež tādām muļķībām kā jūras slimība…

— Piliens vien jau būs vajadzīgs, — Lūsija mierināja.

Kaspians atvēra vienu no ceļasomām, kas bija pabāztas zem sola, un izņēma mazo, skaisto dimanta pudelīti, ko Lūsija tik labi atcerējās. — Ņemiet atpakaļ to, kas pieder jums, karalien, —viņš svinīgi sacīja. Pēc tam viņš pameta kajīti un izgāja ārā saulē.

Uz klāja (masta priekšā un aizmugurē) bija divas lielas, garenas lūkas, turklāt abas vaļā — kā vienmēr, ja bija skaists laiks, lai kuģa iekšienē iekļūtu gaiss un gaisma. Kaspians noveda viņus lejā pa aizmugures lūkas kāpnēm. Nu viņi atradās telpā, kurā no vienas puses uz otru stiepās airētāju soli. Dejodama pie griestiem, pa airu atverēm iespraucās gaisma. Kaspiana kuģis, protams, nebija viena no tām drausmīgajām galerām, kuras airēja vergi.

Airus izmantoja tikai tad, kad nebija vēja vai braucot iekšā un ārā no ostām, un šajā darbā savā reizē bija iesaistījušies visi (vienīgi Rīpičīps ne, jo tam bija pārāk īsas kājeles). Kuģa abās pusēs telpa zem soliņiem bija atstāta tukša, lai airētājs varētu pabāzt zem sēdekļa kājas, bet vidū visā garumā līdz pašam ķīlim stiepās iedobe, pilna ar dažādiem priekšmetiem — miltu maisiem, ūdens un alus mucām, cūkgaļas tvertnēm, medus krūzēm, ādas maisiem ar vīnu, āboliem, riekstiem, sieriem, cepumiem, runkuļiem, bekona šķēlēm. No jumta, tas ir, no klāja apakšpuses, nokarājās šķiņķi, sīpolu pītes, kā arī šūpuļtīkli, kuros atpūtās vīri, kad tiem nebija jādežurē. Kaspians aizveda viņus uz pakaļgalu, kāpdams no viena sola uz otru, vismaz viņš kāpa, turpretī Lūsija pa pusei kāpa, pa pusei lēca, bet pa īstam lēkāja Rīpičīps. Tā viņi nokļuva līdz telpai ar aizvērtām durvīm. Kaspians tās attaisīja un ieveda telpā, kas aizņēma kuģa pakaļgalu zem kajītēm, kuras atradās zem klāja. Protams, šī nebija tika jauka. Griesti bija diezgan zemi, un sāni sagāja slīpi kopā tā, ka grīdai vietas adika pavisam maz; un, kaut arī sānos varēja redzēt logus ar bieziem stikliem, tos nevarēja vērt vaļā, jo tie atradās zem ūdens. Patiesībā tieši šajā mirklī, kuģim šūpojoties, logi pamīšus iekrāsojās gan saules zeltā, gan jūras ūdens duļķainajā zaļumā.

—   Mums ar tevi jādzīvo šeit, Edmund, — pavēstīja Kaspians. —Mēs atstāsim tavam radiniekam koju un paši gulēsim šūpuļtīklos.

—   No sirds lūdzu, jūsu augstība, — iesāka Drinians.

—  Nē, nē, ceļabiedri,—viņu pārtrauca Kaspians, — to visu mēs jau esam pārrunājuši. Tu un Rainss (Rainss bija kapteiņa palīgs) vadāt kuģi, un jums dažu labu nakti nāksies strādāt vaiga sviedros, kad mēs dziedāsim jaukus meldiņus un stāstīsim piedzīvojumus, tāpēc tev ar Rainsu nepieciešama augšējā kreisās puses kajīte. Mēs ar karali Edmundu varam ļoti ērti iekārtoties te, lejā. Bet kā klājas mūsu svešiniekam?

Jūstess, sejā visai zaļš, saviebās un pavaicāja, vai esot cerības, ka vētra rimšoties.

—  Kāda vētra? — noprasīja Kaspians, un Drinians sāka smieties.

—  Vētra, jaunskungs! — viņš auroja smieklos. — Pat­laban ir tik jauks laiks, kādu vien cilvēks varētu vēlēties.

—    Kas ta' tas tāds? — Jūstess aizkaitināts noprasīja. — Dzeniet viņu prom. No viņa balss man sāp galva.

—   Es tev atnesu kaut ko tādu, no kā tev kļūs labāk ap dūšu, Jūstess, — pavēstīja Lūsija.