"Rītausmas ceļinieka brauciens

pusi, kurtas apvēlās —vēstulēm, dosjē, tintnīcām, spalvas­kātiem, zīmogiem un dokumentiem aizlidojot uz visām pusēm. Tad, ne rupji, bet stingri, it kā roku vietā viņiem būtu metāla knaibles, izrāva Gampesu no krēsla un nosē­dināja apmēram četru pēdu attālumā tam iepretī. Kaspians nekavējoties ieņēma gubernatora vietu un uz ceļgaliem uzlika kailu zobenu.

—   Milord, — pievērsis ciešu skatienu Gampesam, — viņš sacīja, —jūs mūs neapsveicāt gluži tā, kā mēs gaidījām. Es esmu Nārnijas karalis.

—    Sarakstē nekas tāds nav manīts, — atrūca guber­nators, — protokolos arī ne. Nekas tamlīdzīgs mums nav ziņots. Viss ačgārni. Labprāt iepazīšos ar jebkuru iesnie­gumu…

—Un mēs šeit esam ieradušies, lai ievāktu ziņas, kā jūsu Turība pilda savus pienākumus, — Kaspians turpināja. — Ir divi fakti, par kuriem es prasu īpašus paskaidrojumus. Pirmais, ka apmēram simt piecdesmit gadu laikā Nārnijas kronis nav saņēmis no salām pienācīgās nodevas.

—     Šis jautājums būtu jāizskata nākamajā mēnesī Padomes sēdē, — teica Gampess. —Ja kāds pieprasīs, lai nodibina komisiju, kas nākamā gada pirmajā sanāksmē ziņotu par salu finansiālo vēsturi, tad…

—    Mūsu likumos ir arī pilnīgi skaidri noteikts, — turpināja Kaspians, — ka gadījumos, kad nodevas netiek maksātas, viss parāds jāatlīdzina Vientuļo salu gubernato­ram no savas kabatas.

To dzirdot, Gampess notiekošajam sāka pievērst patiesu uzmanību. — Par to nu nevar būt nekādas runas, — viņš sacīja. —Tas ir ekonomiski neiespējami… ē… jūsu augstība droši vien joko.

Viņš apsvēra, vai būtu iespējams no šiem nelūgtajiem viesiem tikt vaļā. Būtu Gampess zinājis, ka Kaspianam līdzi ir tikai viens kuģis un viena kuģa komanda, viņš kādu brītiņu pabārstītu glaimīgus vārdus cerībā, ka naktī viņus visus varēs ielenkt un nogalināt. Taču vakar viņš bija redzējis pa jūras šaurumu braucam karakuģi un vērojis, kā tas (kā viņam šķita) signalizē saviem apsardzes kuģiem. Tobrīd viņš nebija zinājis, ka tas ir karaļa kuģis, jo vējš nebija tik stiprs, lai uzplandītu karaļa standartu un kļūtu redzams zelta lauva, tāpēc Gampess bija gaidījis, kā notikumi risināsies turpmāk. Tagad viņam likās, ka Bērnstedā Kaspianam ir vesela flote. Gampess savu mūžu nevarēja iedomāties, ka atrastos kāds, kas varētu ierasties Nerouheivenā, lai ar mazāk nekā piecdesmit vīriem pakļautu salas. Viņam pašam kaut kas tamlīdzīgs, protams, neienāktu ne prātā.

—  Otrkārt, — Kaspians atsāka, — es vēlos zināt, kāpēc jūs — pretēji mūsu valsts senajām paražām un rīcības veidam — šeit esat pieļāvis neģēlīgās un cilvēku ciltij nepiedienīgās vergu tirdzniecības attīstību.

—    Tas ir nepieciešami un neizbēgami, — atrunājās viņa Turība. — Varat man ticēt, ka tā ir būtiska iezīme salu ekonomiskajā attīstībā. No tās ir atkarīga mūsu pašreizējā labklājības līmeņa straujā celšanās.

—   Kāds jums labums no vergiem?

—   Mēs tos eksportējam, jūsu augstība. Galvenokārt mēs vergus pārdodam kalormeniem, bet mums ir arī citi tirgi. Te ir liels šīs tirdzniecības centrs.

— Ci tiem vārdiem sakot, —Kaspians secināja, —jums tie nav vajadzīgi. Sakiet, vai ir arī vēl kāds cits nolūks, vai arī jūs vienīgi pildāt kabatas ar naudu tādiem vīriem kā Pags?

—Tā kā jūs, augstība, esat gados jauns, —viņu pamācīja Gampess, veltīdams Kaspianam tēvišķīgu smaidu, — tad diez vai spējat izprast ar šo nodarbību saistīto tautsaim­niecisko problēmu. Man ir statistikas dati, man ir diagram­mas, man ir…

—   Lai arī cik gados jauns es būtu, — atcirta Kaspians, — manuprāt, vergu tirdzniecības būtību es saprotu tikpat labi kā jūsu Turība. Un es neredzu, ka tā bagātinātu salas ar gaļu, maizi, alu, kokmateriāliem, kāpostiem, grāmatām, mūzikas instrumentiem, zirgiem, bruņojumu vai ko citu, kam piemistu kāda vērtība. Taču vienalga — tāda būtu vai nebūtu — šis tirdzniecības veids jāpārtrauc.

—    Tas tak nozīmētu pulksteņa rādītājus pagriezt atpakaļ, — noelsās gubernators. — Vai jūs galīgi neap­jēdzat, kas ir progress un attīstība?

—   Es jūsu nosaukto parādību «aizmetņus» jau esmu redzējis,—Kaspians sacīja. —Nārnijā to dēvē par «pūšanas procesu». Vergu tirdzniecība ir jāaptur.

—     Es tādu atbildību nevaru uzņemties, — sacīja Gampess.

—  Lieliski, — atteica Kaspians, — mēs jūs atbrīvojam no amata. Milord Bērn, nāciet šurp! —Un, pirms Gampess paspēja apjēgt, kas notiek, Bērns Kaspiana priekšā nometās uz ceļgala, Kaspians viņa saliktās rokas saņēma savās plaukstās, un Bērns nodeva zvērestu, ka pārvaldīs Vientuļās salas saskaņā ar Nārnijas senajām paražām, tiesībām, rīcību un likumiem. Tad Kaspians pavēstīja: — Pēc manām domām, pietiks noņemties ar gubernatoriem. —To teicis, viņš iecēla Bērnu Vientuļo salu hercoga kārtā.

—  Ja runa ir par jums, milord, — viņš sacīja Gam­pesam, — es atbrīvoju jūs no nodokļu parāda. Taču rīt līdz pusdienlaikam jums ar savējiem jāizvācas no pils, kas turpmāk būs hercoga rezidence.

—   Paklausieties, tas viss ir ļoti jauki, — iebilda kāds no Gampesa sekretāriem, — tomēr varbūt jūs, kungi, beigsiet tēlot šos kumēdiņus un mēs nodarīsim nelielu darbiņu. Jautājuma būtība patiesībā ir…