"Rītausmas ceļinieka brauciens

Kamēr ritēja sagatavošanās darbi, Kaspians nepalaida garām nevienu iespēju iztaujāt visus vecākos kuģu kapteiņus, kas bija atrodami Nerouheivenā, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kaut kas zināms vai dzirdēts kaut vai baumu līmenī par zemi tālāk uz austrumiem. Viņš piepildīja neskaitāmas pils alus krūzes, cienādams vētrās rūdītos vīrus, kuriem bija īsas, sirmas bārdas un dzidri zilas acis, un pretī saņēma daudz garu stāstu. Tomēr tie, kas šķita vispatiesākie, neko par zemēm aiz Vientuļajām salām nevēstīja, un daudzi jūrnieki uzskatīja, ka, kuģojot pārāk tālu uz austrumiem, var nonākt tādā jūras klaidā, kur vispār nav zemes un kas nepārtraukti mutuļo gar pasaules malu. — Un tur, pēc mana rēķina, nogāja dibenā jūsu augstības draugi. — Pārējie tikai melsa šausmu stāstus par salām, kuras apdzīvojot cilvēki bez galvām, par peldošām salām, ūdensstabiem un ugunskuriem, kas deg gar ūdeņiem. Rīpičīpain par prieku, tomēr viens sacīja: — Un aiz visa tā atrodas Aslana zeme. Bet tā ir aiz pasaules malas, un jūs aiz tās nevarat aizkļūt. —Tomēr, kad ceļinieki ņēmās iztaujāt viņu sīkāk, jūrnieks jaudāja vienīgi pateikt, ka šo stāstu dzirdējis no tēva.

Bērns viņiem varēja vienīgi pastāstīt, ka sešus savus biedrus redzējis aizbraucam austrumu virzienā un ka cits nekas vairs par viņiem neesot dzirdēts. To viņš stāstīja, ar Kaspianu stāvot Avras augstākajā punktā un skatoties lejup uz okeāna austrumpusi. —Rītos es bieži esmu nācis šurp, — viņš stāstīja, — un redzējis sauli iznirstam no jūras, un dažreiz izskatījās, ka spīdeklis atrodas tikai nedaudzu jūdžu attālumā. Es prātoju par saviem draugiem un par to, kas patiesībā atrodas aiz apvāršņa. Laikam gan tur nekā nav, bet es vienmēr jūtos krietni nokaunējies, ka atpaliku no viņiem. Tomēr man negribētos, lai jūsu augstība turp brauktu. Iespējams, ka mums te vēl būs vajadzīga jūsu palīdzība. Vergu tirgus slēgšana varētu nozīmēt jaunas pasaules sākumu; es paredzu karu ar kalormeniem. Mans senjor, padomājiet vēl mazliet.

— Augstais hercog, esmu zvērējis, — atteica Kas­pians. — Un, lai vai kas notiktu, kā gan es spētu Rīpičīpam izskaidrot kavēšanos.

Piektā nodaļa Vētra un kas pēc tās notika

Gandrīz trīs nedēļas pēc ierašanās salās «Rītausmas ceļinieks» tika izvadīts no Nerouheivenas ostas. Tika teiktas svinīgi nopietnas ardievas, un liels ļaužu bars bija pulcējies noskatīties kuģa aizbraukšanā. Bija skanējušas gaviles, bija ritējušas asaras, kad Kaspians Vientuļo salu iemītniekiem teica pēdējo runu un šķīrās no hercoga un viņa ģimenes, tomēr, kad viļņu šķēlējs, joprojām sārtajām burām lieliski plandot, arvien vairāk attālinājās no krasta, pakaļgalā stāvošā taurētāja izvilinātās skaņas pāri ūdeņiem adidoja arvien klusāk un visi kļuva kā mēmi. Tad kuģis iebrauca vēja joslā. Bura piepūtās, vilcēju laivu atāķēja, tā sāka airēties atpakaļ, pirmais īstais vilnis paskrēja zem «Rītausmas ceļinieka» priekšgala, un kuģis atkal atdzīvojās. Dežurējošie vīri nogāja lejā, Drinians pirmo reizi nostājās dežūrvietā pakaļgalā, un kuģis, apbraucot ap Avras dien­viddaļu, pagriezās uz austrumiem.

Dažas nākamās dienas bija brīnišķīgas. Lūsijai likās, ka viņa ir lai mīgākā meitene pasaulē. Ik rītu pamozdamās, viņa redzēja saules apspīdētā ūdens atblāzmas dejojot pie kajītes griestiem un pārlaida skatienu visām skais­tajām jaunajām lietām, ko bija saņēmusi Vientuļajās salās, — jūrnieku apaviem, koturnām — biezzoļu san­dalēm, mantijām, ādas jakām un šallēm. Pēc tam viņa devās uz klāja un no priekšgala vēroja jūru (kas ar katru rītu kļuva spilgtāki zila) un ieelpoja gaisu, kas dienu no dienas kļuva mīlīgāks. Pēc tam sekoja brokastis, un viņai bija tāda ēstgriba, kāda cilvēkam var būt vienīgi, braucot pa jūru.

Viņa pavadīja daudz laika, sēdēdama uz maza soliņa kuģa pakaļgalā un spēlēdama ar Rīpičīpu šahu. Bija uzjaut­rinoši, kā viņš kustējās, paceldams figūras, kas viņam bija krietni par lielu. Ja viņš tās bīdīja uz galdiņa centru, tad, stāvēdams uz pirkstgaliem, aptvēra ar abām ķepām. Viņš bija labs spēlētājs un, ja atcerējās, ko dara, tad parasti vinnēja. Tomēr šad un tad uzvarēja Lūsija, jo pelēns pavirzīja figūru pilnīgi aplam, piemēram, iegrūda zirdziņu briesmās, kad draudēja rokāde no dāmas un torņa. Tas notika, viņam uz mirkli aizmirstot, ka tā ir šaha spēle, bet viņš domāja par īstu kauju un spieda zirdziņu darīt to, ko viņš katrā ziņā darītu tā vietā. Jo viņa galva bija pilna ar zaudētām cerībām, domām, ka viņa uzdevums ir «uzvarēt vai mirt», kā arī ar to, kādi būs pēdējie pretošanās mirkļi.