"Rītausmas ceļinieka brauciens

« 3. septembri. Pirmā diena pēc nez cik ilga laika, kad es spēju rakstīt. Trīspadsmit dienas un naktis mūs trenkāja viesuļvētra. To es zinu, jo rūpīgi skaitīju, kaut ari visi citi apgalvo, ka tādu dienu bijis tikai divpadsmit. Patīkami atrasties bīstamā ceļojumā kopā ar cilvēkiem, kas neprot pat pareizi skaitīt! Pārlaidu drausmīgu laiku, milzīgas bangas stundu pēc stundas cēlās augšup un krita lejā, parasti tu, cilvēks, biji slapjš līdz ādai, un neviens mūs pat nemēģināja pacienāt ar kārtīgu maltīti. Lieki sacīt, ka te nav radio, nav pat nevienas raķetes, un līdz ar to nevar nevienam signalizēt pēc palīdzības. Tas viss pierāda (kā es viņiem cenšos iedzīt galvā), ka ir tīrais vājprāts doties jūrā tādā sapuvušā, mazā silē kā šī. Būtu jau pietiekami baismīgi atrasties te kopā ar pieklājīgiem ļaudīm, nevis ar sātaniem cilvēku izskatā. Kaspians ar Edmundu pret mani izturas vienkārši rupji. Tajā naktī, kad nolūza masts (tagad palicis tikai tāds strupulis), kaut arī es nepavisam nejutos vesels, viņi piespieda mani uznākt uz klāja un strādāt kā vergam. Lūsija arī piebalsoja, ka Rīpičīps ļoti labprāt nāktu palīgā, tikai viņš esot pārāk mazs. Savādi, bet viņa neaptver, ka viss, ko šis mazais zvērēns dara, ir domāts, lai parādītu sevi labākā gaismā. Pat viņai savā vecumā vajadzētu piemist kaut nelielam saprātam. Šodien drausmīgā tupele beidzot vairs nezvārojas, saule spīd un mēs visi spriedelējam, ko vajadzētu darīt. Pārtikas mums pietiek sešpadsmit die­nām — protams, lielākā daļa no ēdamlietām ir galīgi ne­garšīgas. (Visas vistas tika aizskalotas pāri bortam. Pat ja tas nebūtu noticis, vētra neļautu viņām dēt.) Lielākais posts ir ar ūdeni. Šķiet, ka divām mucām bijušas sūces un nu tās ir tukšas. (Atkal jau Nārnijas lielā gudrība.) Ja lietosim to mazās devās, katrs puspind dienā, pietiks divpadsmitdienām. (Vēl ir krietni daudz ruma un vīna, taču pat viņi apjēdz, ka tas slāpes padarītu vēl lielākas.)

Protams, ja mēs varētu, tad prātīgākais būtu tagad nekavējoties pagriezties uz rietumiem un braukt uz Vientuļajām salām. Taču astoņpadsmit dienas aizritējušas, nobraucot līdz vietai, kur mēs pašlaik atrodamies, un vētra kuģi dzina trakā ātrumā. Pat ja vējš iegrieztos no austrumiem, būtu vajadzīgs daudz ilgāks laiks, lai tiktu atpakaļ. Turklāt pašlaik nav ne mazāko pazīmju, ka vējš varētu iegriezties no austrumiem — patiesībā vēja nemaz nav. Ja runā par airēšanos atpakaļ, tā aizņemtu pārāk ilgu laiku, un Kaspians teic, ka vīrieši ar puspinti ūdens dienā nevarēšot paairēt. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nav taisnība. Mēģināju izskaidrot, ka sviedri patiesībā cilvēkus atvēsina, tāpēc vīriem būs vajadzīga mazāka ūdens deva nekā tad, ja tie strādātu. Viņš nelikās par maniem iebildu­miem ne zinis, kā viņš dara vienmēr, ja nespēj rast atbildi. Pārējie visi balsoja, ka jābrauc tālāk — cerībā atrast zemi. Es uzskatīju par savu pienākumu norādīt, ka mēs nezinām, vai priekšā būs kāda zeme, un pūlējos piedabūt, lai viņi saskata briesmas, ko izraisa gaisa piļu celšana. Viņi nevis gudroja labāku plānu, bet nekaunīgi noprasīja, ko ierosinot es. Tā nu es samērā vēsi un mierīgi paskaidroju, ka esmu nolaupīts un aizvests šajā stulbajā ceļojumā bez manas piekrišanas, tāpēc diezin vai mans uzdevums ir izdabūt viņus no šīs ķezas.

4. septembrī. Joprojām bezvējš. Ļoti mazas pusdienu devas, turklāt es saņemu mazāk par citiem. Kaspians vienmēr ļoti veikli sadala ēdienu un domā, ka es neredzu! Lūsija nez kāpēc mēģināja man pieglaimoties, piedāvādama daļu savas devas, taču iejaucās tas stulbenis Edmunds, kas viņai to neparko neļāva. Diezgan karsta saule. Visu vakaru moka drausmīgas slāpes.

5.septembrī. joprojām bezvējš un ir stipri karsts. Visu dienu jūtos slikti, un nav šaubu, ka man ir paaugstināta temperatūra. Protams, šiem te nav pat tik daudz sajēgas, lai uz kuģa turētu termometru.