"Rītausmas ceļinieka brauciens

Tajā pašā brīdī pārējie mazgāja upē rokas un sejas un gatavojās pusdienām un atpūtai. Trīs labākie strēlnieki līča ziemeļos bija uzkāpuši kalnos un atgriezušies, apkrāvušies ar vairākām nošautām kalnu kazām, kas padaban tika ceptas uz uguns. Kaspians lika piekrastē novietot vīna mucu, stipru Arčenlendas vīnu, kas pirms dzeršanas bija jāsajauc ar ūdeni tā, lai pietiktu visiem. Līdz šim darbs bija ritējis raiti, un maltītes laikā kuģotāji jutās pacilāti. Tikai, uzlicis uz šķīvja otro gabalu kazas gaļas, Edmunds ieru­nājās: — Kur tad tas rūgumpods Jūstess?

Pa to laiku Jūstess platām acīm raudzījās uz nepazīstamo ieleju. Tā bija tik šaura un dziļa, bet kraujas tai apkārt tik stāvas, ka vieta atgādināja milzīgu bedri vai ierakumus. Zeme bija gan apaugusi ar zāli, taču tajā vīdēja klinšu šķembas. Vietām Jūstess redzēja melnus, izdegušus plan­kumus, līdzīgus tiem, kādus sausās vasarās var redzēt dzelzceļa uzbērumu malās.

Apmēram piecpadsmit jardu attālumā vizēja dzidra, gludena ūdens lāma. Sākumā ielejā vispār nebija nekā — ne dzīvnieku, ne putnu, ne kukaiņu. Saule sūtīja lejup stāvus starus, un pāri ielejai slējās bargās kalnu smailes un radzes.

Jūstess, protams, saprata, ka miglā nonācis lejā pa kalnu grēdas nepareizo pusi, tāpēc tūlīt pagriezās, lai palūkotos, kā nokļūt atpakaļ. Taču, kolīdz viņš pavērās ciešāk, tā nodrebēja. Acīmredzot tikai nedcama veiksme viņam bija ļāvusi atrast vienīgo iespējamo lejupceļu — garo, zaļo zemes strēli —bezgala stāvu un šauru, bezdibeņu ieskautu no abām pusēm. Cita piemērota atpakaļceļa nebija. Vai viņš spēs to uzveikt tagad, redzēdams, kāds tas ir patiesībā? Jau domājot vien par to, reiba galva.

Viņš apgriezās atkal apkārt, domādams, ka labāk vispirms krietni padzerties no dīķa. Tomēr, tiklīdz Jūstess bija pagriezies, kad, vēl nepaspēris ne soli uz priekšu ielejā, viņš aiz muguras izdzirda troksni. Tas nebūt nebija skaļš, taču mēmajā klusumā labi saklausāms. Uz mirkli viņš kā sastindzis palika stāvam. Tad pagrieza galvu un palūkojās atpakaļ.

Klints pakājē nedaudz pa kreisi vīdēja zems, melns caurums — iespējams, tā bija kādas alas ieeja. Un no tā cēlās divas tievas dūmu strūkliņas. Un vaļīgie akmeņi tieši tumšā dobuma malā kustējās (tas bija viņa sadzirdētā trokšņa cēlonis) tā, it kā tumsā aiz tiem kāds rāptos uz priekšu.

Kaut kas patiešām rāpoja. Vēl ļaunāk — kaut kas nāca ārā. Edmunds, Lūsija vai jūs, lasītāji, to tūdaļ būtu pazinuši, taču Jūstess nebija lasījis nevienu no pareizajām grāmatām. Radījums, kas iznāca no alas, bija kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija spējis iztēloties —ar izstīdzējušu, svina pelēku snuķi, žulgām, sarkanām acīm, bez spalvām vai kažoka, garu, lokanu ķermeni, kas vilkās pa zemi, ar kājām, kuru locītavas kā zirneklim cilājās augstāk par muguru, ar baismām ķetnām, sikspārņa lidplēvēm, kas, berzēdamās gar akmeņiem, radīja švīkstošo skaņu, un jardiem garu asti. Jūstess pat domās nekad nebija izrunājis šo vārdu —

Pūķis. Un, ja ari būtu, tad no tā labāk nekļūtu. Taču varbūt — ja viņš kaut ko būtu zinājis par pūķiem —, tad par šī izturēšanos justos mazliet pārsteigts. Tas neapsēdās un nevicināja spārnus, tas arī nespļāva no mutes liesmu straumi. Dūmi, kas nāca no nāsīm, līdzinājās dziestoša

ugunskura dūmiem. Šķita, ka radījums nav pamanījis ari Jūstesu. Tas ļoti gausi virzījās uz dīķa pusi — lēni un daudzreiz apstādamies. Jūstess pat savās bailēs aptvēra, ka pūķis ir vecs un nožēlojams. Viņš gudroja, vai varētu uzdrošināties pieskriet pie kalna un sākt rāpties augšā. Taču, ja sacels troksni, radījums var palūkoties apkārt. Lai nu kā, kāda jēga mēģināt bēgt, rāpjoties projām no radījuma, kurš prot lidot?

Pūķis bija sasniedzis dīķi un pārslīdinājis pretīgo, zvīņaino zodu pāri grantij, lai nodzertos, taču viņš vēl nebija paspējis to izdarīt, kad izgrūda milzīgi skaļu, ķērkstošu un kurkstošu kliedzienu un, pāris reižu noraus­tījies krampjos, apvēlās uz sāniem, un, vienu pleznu sacēlis gaisā, nu gulēja pavisam kluss.

Ilgu laiku Jūstess neuzdrošinājās pakustēties. Kas zina, varbūt tas ir kāds nezvēra triks, iemaņa, ar kuru ievilināt ceļotājus postā. Taču nevarēja gaidīt mūžīgi. Jūstess paspēra tuvāk vienu soli, divus, tad atkal apstājās. Pūķis palika nekustīgi guļam; zēns ievēroja, ka sarkanā uguns tā acīs apdzisusi. Beidzot Jūstess piegāja nezvēram klāt. Tagad viņš bija pārliecināts, ka briesmonis ir beigts. Nodrebinājies viņš tam pieskārās — nekas nenotika.

Atvieglojums bija tik liels, ka Jūstess gandrīz skaļi iesmējās. Viņš sāka justies, it kā būtu cīnījies un pūķi nonāvējis, nevis tikai noskatījies, kā tas izlaiž garu. Viņš pārkāpa tam pāri un devās pie dīķa padzerties, jo svelme kļuva gluži neciešama. Jūstess nejutās pārsteigts, kad izdzirda pērkona grāvienu. Gandrīz tūlīt pēc tam pazuda saule un, pirms viņš beidza dzert, sāka krist lielas lietus lāses.