"Rītausmas ceļinieka brauciens

Nekļūdīga iespēja padarīt meiteni, kas izrunā šos vārdus, skaistāku par visiem mirstīgajiem. Lūsija raudzījās uz attēliem, pieliekusi galvu lappusei, un, kaut gan pirms tam tie bija šķituši pārāk blīvi un juceklīgi, tagad sāka šķist pavisam skaidri. Pirmajā attēlā kāda meitene stāvēja pie pults un lasīja milzīgu grāmatu. Un viņa bija ģērbusies tieši tāpat kā Lūsija. Nākamajā attēlā Lūsija (jo attēlā redzamā meitene patiešām bija pati Lūsija) stāvēja izslējusies, ar vaļēju muti un diezgan naidīgu sejas izteiksmi, skandēdama vai skaitīdama tādus kā burvju vārdus. Trešajā attēlā viņa bija kļuvusi skaistāka par visiem mirstīgajiem. Bija savādi: ja padomāja, cik sākumā attēli bija izskatījušies mazi, tagad tie likās tikpat lieli, cikīstā Lūsija; un viņas abas raudzījās viena otrai acīs, un īstā Lūsija pēc brīža novērsās, jo otras Lūsijas skaistums viņu apžilbināja, kaut arī viņa joprojām šajā daiļajā sejā saskatīja zināmu līdzību ar sevi. Un nu attēli sāka žigli virknēties cits aiz cita. Viņa redzēja sevi sēžam augstā tronī Kalormenā kāda turnīrā, un visas pasaules karaļi ar ieročiem rokās sacentās, slavinādami viņas daiļumus. Pēc turnīriem sekoja īsti kari, un visa Nārnija un Arčenlenda, Telmāra un Kalormena, Galma un Terebintija tapa nopostītas, «karaļiem, hercogiem un citiem augstmaņiem» trakā niknumā pūloties iemantot viņas labvēlību. Tad notikumu vieta mainījās, un Lūsija, kas joprojām bija skaistāka par visiem mirstīgajiem, atradās Anglijā. Un no Amerikas atgriezās Sjūzena (kas allaž ģimenē tika uzskatīta par skaistāko). Attēlā redzamā Sjūzena izskatījās gluži kā īstā Sjūzena, tikai neglītāka un ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Un Sjūzenu mocīja skaudība, ka Lūsija ir tik žilbinoši daiļa, taču tam nebija nekādas nozīmes, jo Sjūzena vairs nevienu neinteresēja.

— Es izrunāšu šo burvestību, — sacīja Lūsija. —Man vienalga. Es to darīšu. —Viņa pateica «Man vienalga», jo viņa ļoti labi apzinājās, ka nedrīkst tā rīkoties.

Taču, kad viņa atkal pievērsa skatienu burvestības pirmajiem vārdiem, tad teksta vidū, kur iepriekš nebija atradies neviens attēls, —Lūsija to skaidri apzinājās —viņa ieraudzīja lielu lauvas seju, un šis lauva, kas viņā caururbjoši raudzījās, bija pats Aslans. Viņš bija uzkrāsots tik spoži zeltains, ka šķita nākam ārā no lappuses viņai pretī; un vēlāk Lūsija nekad vairs nejutās īsti pārliecināta, vai viņš nav mazliet sakustējies. Vismaz viņa sejas izteiksme Lūsijai bija saprotama pavisam labi. Viņš rūkdams bija plati atņirdzis zobus. Meitene drausmīgi izbijās un steidzīgi pāršķīra lapu. Mazliet vēlāk Lūsija ieraudzīja burvestības vārdus, kas paskaidroja, kā var uzzināt, ko par jums domā draugi. Tagad Lūsija būtu gaužām vēlējusies izmēģināt iepriekšējo burvestību, to, kas cilvēku padarījis skaistāku par visiem mirstīgajiem. Tāpēc viņa nolēma — lai adīdzinātu sev to, ka nav izsacījusi iepriekšminēto, viņa ņems un pateiks šīs lappuses burvju vārdus. Viss notika steigā — bailēs par to, ka lēmumu atkal gribēsies mainīt. Lūsija pateica, ko bija izdomājusi (mani nekas nepiedabūs atklāt, kādi bija šie vārdi). Tad viņa gaidīja, lai kaut kas notiek. Tā kā nekas nenotika, meitene sāka pētīt attēlus. Un tūdaļ ieraudzīja, ko nemūžam nebija gaidījusi, proti, vilciena trešās klases (pirms 2. pasaules kara arī Latvijā bija trīs vagonu paveidi: pirmās klases — vislabāk iekārtotie, otrās un trešās — visvienkāršāk iekārtotie, ar cietiem sēdekļiem —tiilk.piez.) vagonu, kurā sēdēja divas skolnieces. Viņa tās tūlīt pazina. Tās bija Mārdžerija Prestona un Enna Federstouna. Taču tagad tas bija kaut kas daudz vairāk nekā attēls vien. Tā bija dzīva aina. Viņa redzēja, kā gar logiem zibēja telegrāfa stabi. Tad pamazām (līdzīgi tam, kā pakāpeniski skaļāka kļūst radio skaņa) Lūsija izdzirda, ko viņas runā.

—    Vai šajā semestrī tu draudzēsies arī ar mani? — vaicāja Enna. — Varbūt joprojām veltīsi laiku vienīgi Lūsijai Pevensijai?

—  Nesaprotu, ko tu domā ar vārdiem — «draudzēsies arī ar mani», — Mārdžorija atteica.

— Saproti gan,—attrauca Enna.—Pagājušajā semestrī tu čukstējies vienīgi ar viņu.

—  Nē, tā es nedarīju, — Mārdžorija noliedza. — Tāda muļķe es vairs neesmu. Vienā ziņā jau gan Lūsija ir gluži jauka meitene. Taču pirms semestra beigām viņa, manu­prāt, kļuva trakoti apnicīga.

—   Nu, tādas iespējas tu nākamībā vairs nebaudīsi! — iesaucās Lūsija. — Mazā, divkosīgā lapsa! — Taču pašas balss skaņa tūlīt atgādināja, ka viņa runā ar attēlu un ka īstā Mārdžorija ir tālu projām citā pasaulē.

—  Hm, — Lūsija klusu noteica. — Es gan par viņu biju labākās domās. Pagājušajā semestrī es visādi palīdzēju un atbalstīju viņu, bet pārāk daudzas meitenes to vis nedarītu. Un kas to būtu domājis no Ennas Federstounas! Diez vai visas manas draudzenes ir tādas? Te ir vesela gūzma citu bilžu. Nē. Pārējās es vairs neskatīšos. Neparko, neparko, — un ar lielu piespiešanos viņa pāršķīra lappusi, iepriekš uz tās nobirdinājusi lielu dusmu asaru.