"Rītausmas ceļinieka brauciens

—    Nu, viņi negribēja darīt, ko viņiem liek. Viņu pienākums ir kopt dārzus un audzēt visu, lai būtu ko ēst — ne jau man, kā viņi iedomājas, bet pašiem sev. Viņi neko tādu nedarītu, ja es nepiespiestu. Un dārzam, protams, vajadzīgs ūdens. Viss, ko es lūdzu, lai viņi darītu, bija nest ūdeni no strauta, nevis stampāt ar saviem spaiņiem divas vai trīs reizes dienā augšā uz avotu un sevi nogurdināt līdz bezjēdzībai, turklāt atceļā pusi no spaiņiem izšļakstot zemē. Taču viņi neparko nepiekāpās. Beigās viņi atteicās strādāt vispār.

—    Vai viņi tiešām ir tik šausmīgi stulbi? — Lūsija brīnījās. Burvis nopūtās. — Tu neticētu, ja zinātu, kādas man ar viņiem bijušas grūtības. Pirms dažiem mēnešiem viņi nolēma mazgāt šķīvjus un nažus pirms pusdienām — sacīja, ka tā vēlāk ietaupīšoties laiks. Esmu pieķēris viņus, stādot vārītus kartupeļus; viņi saka — lai nebūtu jāvāra tad, kad tos novāks. Kādu dienu kaķis ielavījās piena kambarī, un divdesmit no viņiem vaiga sviedros pūlējās, nesdami ārā visu pienu; neviens neiedomājās, ka jāiznes kaķis. Bet es redzu, ka tu esi tikusi galā ar ēšanu. Iesim palūkoties uz dulburiem, tagad tie būs redzami.

Viņi iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar spīdīgiem instrumentiem, kuru mērķis likās grūti izprotams, — tur atradās astrolāti, oreriji, hronoskopi, poezimetri, koriarnbusi un teodolindi —un tad, kad viņi bija piegājuši pie loga, burvis sacīja: — Re! Re, kur ir tavi dulburi!

—  Es nevienu neredzu, — teica Lūsija. — Un kas ir šie sēņveidīgie uzkalniņi?

—   Uzkalniņi, uz kuriem viņa norādīja, bija izkaisīti pa visu līdzeno zālienu. Katrā ziņā tie stipri atgādināja sēnes, taču bija krietni lielāki — kāti stiepās apmēram trīs pēdu augstumā, un cepurītes no vienas malas līdz otrai tādā pašā garumā. Uzmanīgāk ieskatoties, Lūsija pamanīja kātus

savienojamies ar cepurītēm nevis vidū, bet vienā pusē, kas piešķīra šiem priekšmetiem nelīdzsvarotu izskatu. Un pie katras kājas apakšas zālē gulēja kaut kas līdzīgs nelielai pauniņai. Patiesībā, jo ilgāk viņa platām acīm vērās uz redzamajiem priekšmetiem, jo mazāk tie izskatījās pēc sēnēm. Cepurītes nebija īsti apaļas, kā viņai sākumā bija šķitis. Tās bija vairāk garas nekā platas un vienā galā resnākas. Paunu bija daudz, piecdesmit vai vairāk.

Pulkstenis nosita trīs.

Tūlīt sākās kaut kas neparasts. Visas «sēnes» pēkšņi pagriezās ar mugurām uz augšu. Mazās paunas, kas bija atradušās pie kātu lejasgaliem, izrādījās galvas un augumi. Sēņu kājas patiešām bija kājas. Tomēr nevienam augumam

divu kāju nebija. Katram bija viena vienīga resna kāja tieši zem vidukļa (nevis vienā pusē kā cilvēkam, kuram vienas kājas trūkst); tās galā atradās milzīga pēda ar platiem pirkstiem, un pirksti bija viegli uzliekti uz augšu, tā ka viss kopā izskatījās pēc mazas smailītes. Lūsija aši aptvēra, kāpēc dulburi atgādinājuši sēnes. Viņi bija gulējuši plaka­niski uz muguras — ar vienīgo kāju, taisni izstieptu gaisā, un milzīgo pēdu, pārklātu tai pāri. Vēlāk Lūsija uzzināja, ka tas ir viņu parastais atpūtas stāvoklis, jo pēdas sargāja kā no lietus, tā no saules, un vienkājiem atrasties zem paša pēdas allaž šķiet tikpat omulīgi kā patverties teltī.

— Vai, cik viņi jocīgi, cik jocīgi! — iesaucās Lūsija, spurgdama smieklos.—Vai jūs viņus par tādiem izveidojāt?

—Jā, jā. Pārveidoju dulburus par vienkājiem, —atzinās burvis. Viņš arī smējās, līdz pār vaigiem sāka ritēt asaras. — Bet pavēro vien, — viņš piebilda.

Bija vērts to darīt. Protams, šie mazie vienkājainie cilvēciņi nevarēja ne iet, ne skriet kā mēs. Viņi pārvietojās lecot — līdzīgi blusām vai vardēm. Un kādi bija šie lē­cieni — itin kā katra lielā pēda sastāvētu no nez cik atsperēm. Un ar kādu būkšķi viņi atsitās pret zemi! Tā tad arī izrādījās dunoņa, kas iepriekšējā dienā bija mulsinājusi Lūsiju. Nu viņi lēkāja visos virzienos un saklaigājās cits ar citu: — Ei, puisi! Esam atkal redzami!

—Redzami esam gan, —sacīja kāds ar pušķainu, sarkanu mici. Tas acīmredzot bija vienkāju priekšnieks, — un man gribas teikt: ja puikas ir redzami, nu, tad viņi cits citu var saskatīt.

—Ā, tā jau ir, tā jau ir, priekšniek, —visi klaigāja.—Tā ir tā lieta. Nevienam nav skaidrāka saprāta par jums. Neviens nebūtu spējis to tik saprotami pasacīt.

—   Viņa izmanījās mūs atburt, kamēr vecais gulēja, mazā meitene, — teica vienkāju priekšnieks. — Šoreiz mēs viņu esam pieveikuši.

—    Tieši to mēs gribējām teikt arī paši, — koris skandēja. — Šodien jūsu vārdi ir stiprāki nekā jebkad, priekšniek. Turpiniet vien tā, turpiniet.

—    Vai tiešām viņi iedrošinās tā runāt par jums? — vaicāja Lūsija. — Vakar šķita, ka viņi no jums baidās. Vai viņi iedomājas, ka jūs varbūt klausāties?

—  Tā ir viena no dulburu dīvainībām, — teica burvis.

—   Vienu mirkli viņi runā, it kā es visu vadītu un visu dzirdētu, un būtu ārkārtīgi bīstams. Nākamajā mirklī viņi domā, ka var mani apmānīt ar trikiem, kuriem pat bērns redzētu cauri, — tīrais negals.