"Rītausmas ceļinieka brauciens

Cik ilgi viņi brauca pa tumsu, neviens nezināja. Vienīgi duļļu šņakstoņa un airu šļaksti liecināja, ka viņi vispār kustas uz priekšu. Edmunds, spīvi ar skatienu urbjoties pāri priekšgalam, redzēja vienīgi luktura atspīdumu ūdenī. Atblāzma šķita eļļaina, un ņirboņa, ko sacēla kustība uz priekšu, šķita neliela, smaga, bez dzīvības. Laikam ritot, visi (ja neskaita airētājus) sāka drebuļot no aukstuma.

Negaidot no kaut kurienes (virziena izjūta tajā brīdī vairs nevienam nebija skaidri saglabājusies) atskanēja kliedziens — nevarēja saprast, vai kliedzējs ir cita būtne, nevis cilvēks, vai arī skaņa nāk no cilvēka, kuru māc tik drausmīgas bailes, ka tas zaudējis gandrīz visas cilvēciskās īpašības.

Kaspians mēģināja kaut ko izteikt (viņa mute bija kā

izkaltusi), kad spalgi ierunājās Rīpičīps — viņa balss šajā klusumā skanēja skaļāk nekā parasti.

— Kas sauc? —viņš nopīkstēja. —Ja tu esi ienaidnieks, mēs no tevis nebaidāmies, bet, ja esi draugs, mēs taviem ienaidniekiem uzdzīsim bailes.

—   Žēlastību! — kāds kliedza. — Žēlastību! Pat ja jūs esat tikai kārtējais sapnis, esiet žēlīgi! Uzņemiet mani uz klāja! Uzņemiet, pat ja tajā pašā mirklī nogalināsiet. Tikai visas neaptveramās žēlastības vārdā — nepazūdiet un neatstājiet mani šajā drausmīgajā zemē.

—   Kur jūs esat? — iesaucās Kaspians. — Peldiet uz klāja pusi, mēs jūs uzņemsim!

Atskanēja vēl viens —vai nu prieka, vai baiļu —kliedziens, un pēc tā ceļinieki manīja kādu peldam uz savu pusi.

—  Vīri, esiet gatavi viņu uzņemt, — teica Kaspians.

—Jā, jā, jūsu augstība, — atsaucās jūrnieki. Vairāki no viņiem, paņēmuši virves, sapulcējās pie kreisās puses borta, un viens, tālu pārliecies pāri reliņiem, turēja rokā lāpu. No melnā ūdens pacēlās bāla, baiļu pārvērsta seja, un tad ducis draudzīgu roku, satvērušas svešinieku, uzvilka viņu augšā un uzcēla uz klāja.

Edmunds nodomāja, ka nekad navredzējis mežonīgāka izskata cilvēku. Kaut gan viņš neizskatījās pārlieku vecs, viņa galvu apņēma pelēcīgs, sirmu matu ērkulis, seja bija izdilusi, vaigi iekrituši un mugurā tikai dažas slapjas skrandas. Taču visu uzmanība tūdaļ pievērsās viņa acīm, kas bija dk plaši atplestas, ka plakstus gandrīz nevarēja saredzēt, un redzokļi pauda patiesas baiļu mokas. Kolīdz kājas skāra klāju, viņš iesaucās:

—  Bēdziet! Bēdziet! Grieziet kuģi apkārt un bēdziet! Ja gribat paglābt dzīvību un tikt projām no šīs nolādētās vietas, tad airējiet, cik spēka!

—    Papūlieties savaldīties, — sacīja Rīpičīps, — un izstāstiet, kādas briesmas te draud. Mēs neesam raduši bēgt.

Izdzirdis pelēna balsi, svešinieks šausmās sarāvās — viņš Rīpičīpu līdz šim vēl nebija pamanījis.

—   Tik un tā jūs bēgsiet no šejienes projām, — viņš izdvesa. — Šī ir sala, kur piepildās sapņi.

—   Tad jau tā ir tieši tā sala, kuru es ilgu laiku esmu meklējis, — teica viens no jūrniekiem. — Es cerēju, ja mēs uz tās nokļūsim, tad es būšu salaulājies ar Nārniju.

—    Un es atkal atradīšu Tomu, dzīvu un veselu, — piebilda otrs.

—Muļķi! — kliedza svešais vīrs, nikni piecirzdams kāju klāja grīdai. — Šādas pļāpas atveda šurp arī mani, un labāk lai es būtu noslīcis vai vispār nebūtu piedzimis. Vai dzirdat, ko es saku? Te piepildās tie sapņi, kurus mēs redzam miegā, vai jūs saprotat? Te tie kļūst par īstenību. Bet tie nav sapņi, pēc kuru piepildīšanās mēs ilgojamies nomodā.

Apmēram pusminūti valdīja klusums, un tad, bruņām skaļi šķindot, visa kuģa komanda, cik ātri vien spēja, klupdama krizdama metās lejā pa galveno lūku un tvēra pēc airiem, likdama tos lietā ar gluži neredzētu spēku. Drinians savukārt pagrieza sviru uz pretējo pusi, un bocmanis izkliedza visašāko pavēli, kāda vien uz jūras dzirdēta. Jo pusminūtes laikā visi bija atcerējušies vienu otru sapni, ko redzējuši, — sapņus, pēc kuriem vispār vairs nekad negribas aizmigt, —un atjēguši, ko nozīmētu nokļūt zemē, kur tādi sapņi piepildās.

Vienīgi Rīpičīps saglabāja vislielāko mieru.

—Jūsu augstība, jūsu augstība, —viņš teica, —vai jūs tiešām samierināsieties ar šo dumpi, ar šo mīkstčaulību? Tā taču ir panikas celšana, tā ir gļēvulīga mukšana!

—   Airējiet, airējiet! — auroja Kaspians. —Ja dzīvība mīļa, airējiet, cik spēka! Vai kuģa priekšgals ir pareizi pagriezts, Drinian? Vari tarkšķēt, ko gribi, Rīpičīp. Ir šis un tas, ar ko cilvēks nespēj cīnīties.

—  Nu tad jau laime, ka es neesmu cilvēks, — visai stīvi paklanīdamies, atcirta Rīpičīps.