"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Pirms septiņiem gadiem, — teica meitene, —viņi te ieradās ar kuģi, kura buras bija skrandās un koka daļas tuvu sabrukumam. Viņiem līdzi bija daži citi jūrnieki, un, kad tie pienāca pie šī galda, viens no viņiem sacīja:

—  Šī ir laba vieta. Nolaidīsim buru, satīsim to un beigsim airēt! Apmetīsimies te un nodzīvosim savas mūža dienas mierā! — Turpretī otrs sacīja: — Nē, kāpsim atpakaļ uz kuģa un dosimies uz Nārniju un rietumiem; ko var zināt, varbūtMirazs ir beigts. —Bettrešais, kas bija ļoti valdonīgs, pielēca kājās un uzsauca: — Svētās debesis, nē! Mēs esam cilvēki, telmarīni, nevis kaut kādi lopiņi. Mūsu uzdevums ir meklēt piedzīvojumus. Lai vai kā, mums nav lemts garš dzīves ceļš. Pavadīsim laiku, kas mums atlicis, meklējot neapdzīvoto pasauli aiz apvāršņa, no kura paceļas saule. — Un tā, visiem strīdoties, viņš paķēra akmens dunci, kas guļ uz šī galda, un grasījās mesties virsū biedriem. Taču viņš šo dunci nedrīkstēja aizskart. Kolīdz viņš sažņaudza plaukstā dunča spalu, visi trīs iegrima dziļā miegā. Un, kamēr viņi no burvestības nebūs atbrīvoti, tikām neatmodīsies.

—   Kas ir šis akmens duncis? — iejautājās Jūstess.

—  Vai neviens no jums to nezina? — vaicāja meitene.

—   Man… man šķiet, — ierunājās Lūsija, — ka esmu kaut ko tādu jau agrāk redzējusi. Tas ir nazis, kas līdzinās Baltās Raganas duncim, ar kuru viņa pirms seniem, seniem laikiem pie akmens galda nodūra Aslanu.

—  Tas bija šis pats, — paskaidroja meitene. — Un to atgādāja šurp, lai turētu goda vietā līdz pasaules galam.

Likās, ka Edmunds jau kādu laiciņu sāk justies arvien neērtāk, un tad viņš ierunājās.

—  Paklausieties, — viņš sacīja, — es ceru, ka neesmu gļēvulis, tas ir, ja runa ir par ēdienu, es nekādā ziņā negribu būt arī rupjš. Taču šajā jūras braucienā mums bijis j āsastopas ar neskaitāmiem dīvainiem piedzīvojumiem un tas, kas mums vienu otru reizi šķitis, ne vienmēr izrādījies patiess. Kad es skatos jūsu acīs, es neviļus ticu visam, ko jūs sakāt, bet tad man iešaujas prātā, ka tā runāt varētu arī ragana. Kā lai mēs zinām, ka jūs esat mums draudzīga?

—  Zināt jūs to nevarat, — meitene atteica. —Jūs varat vienīgi ticēt vai — neticēt.

Pēc īsa klusuma brīža atskanēja Rīpičīpa smalkā balstiņa.

—  Sir, —viņš sacīja Kaspianam, — neliedziet man savu laipnību — piepildiet ar vīnu manu glāzi: karafe ir pārāk liela, es nevaru to pacelt. Es iedzeršu uz dāmas veselību.

Kaspians paklausīja, un pelēns, stāvēdams uz galda, mazajās ķepiņās pacēla zelta trauciņu un sacīja:

—  Kundze, es dzeru uz jūsu veselību! — Un tad Rīps sāka mieloties ar auksto pāva gaļu, un pēc īsa brīža visi citi sekoja viņa piemēram. Visi bija ļoti izsalkuši, un, ja arī ēdiens nebija gluži tāds, kādu pasniedz agrās brokastīs, tas lieliski derēja samērā vēlām vakariņām.

—    Kāpēc to sauc par Aslana galdu? — Lūsija pēc brītiņa ievaicājās.

—    Tas te novietots pēc viņa pavēles, — meitene paskaidroja, — un domāts tiem, kuri nokļuvuši tik tālu. Daži šo salu dēvē par Pasaules Galu, jo, kaut arī jūs varat braukt vēl tālāk, te šis gals patiešām sākas.

—   Bet kā gan ēdamais tā saglabājas? — gribēja zināt praktiskais Jūstess.

—   To apēd, un ik dienas atjauno, — meitene skaid­roja. —Jūs redzēsiet.

—    Un ko lai mēs darām ar gulētājiem? — vaicāja Kaspians. —Tajā pasaulē, no kuras nāk mani draugi (viņš pamāja ar roku uz Jūstesu un Pevensiju bērniem), ir pazīstams stāsts par kādu princi un karali, kas ierodas pilī, kur visi iemītnieki guļ apburtā miegā. Princis šai stāstā spēja izkliedēt burvestību tikai tad, kad bija noskūpstījis princesi.

—    Taču te ir citādi, — sacīja meitene. — Te viņš nedrīkst princesi noskūpstīt, pirms nav izkliedējis burvestību.

—  Tādā gadījumā, — sacīja Kaspians, — Aslana vārdā parādiet, kā es varu tūlīt ķerties pie darba.

—  To jums pamācīs mans tēvs, — meitene atteica.

—Jūsu tēvs! —visi iesaucās. —Kasviņšir? Unkurviņš

ir?

—  Skatieties! — aicināja meitene, apgriezdamās apkārt un norādīdama uz durvīm pakalna nogāzē. Tagad saredzēt bija vieglāk, jo austrumpuses pelēcīgajās debesīs sāka iezīmēties lielas, spožas gaismas svēdras.

Četrpadsmita nodaļa Pasaules gala sākums

Durvis atkal atvērās, un pa tām iznāca tikpat garš un taisni izslējies cilvēks kā meitene, tomēr viņš nebija tik slaids. Cilvēka rokās nebija nekāda gaismekļa, taču no viņa šķita plūstam gaisma. Viņam nākot tuvāk, Lūsija saskatīja, ka viņš, šķiet, ir vecs vīrs. Sudrabainā bārda slīga lejup līdz basajām kājām priekšpusē, un sudrabainie mati gūlās pār muguru līdz papēžiem, bet viņa apģērbs likās darināts no sudrabainas aitu vilnas. Viņš izskatījās tik lēnīgs un nopietns, ka ceļinieki atkal piecēlās kājās un stāvēja, neteikdami ne vārda.