"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Jūsu augstība un visi kungi un dāmas, — ierunājās Rainelfs,—es gribu pateikt tikai vienu. Doties šai braucienā nevienu no mums nespieda ar varu. Mēs esam brīvprātīgie. Un te ir daži, kas visai kāri lūkojas uz šo galdu un sapņo par ķēnišķīgām maltītēm, bet todien, kad mēs izbraucām no Kēras Paravelas, makten skaļi tērgāja par piedzīvojumiem un zvērēja, ka neatgriezīsies mājās, pirms mēs būšot atraduši pasaules galu. Bet krastmalas piestātnē stāvēja ļaudis, kas būtu atdevuši nezin ko, lai drīkstētu braukt mums līdzi. Toreiz uzskatīja, ka lielāks gods par atļauju valkāt bruņinieka jostu ir kuģapuikas koja uz «Rītausmas ceļinieka». Nezinu, vai jūs vispār saprotat manis teiktā dziļāko jēgu. Taču, to teikdams, es domāju, ka puiši, kas dodas jūrā, kā to darījām mēs, izskatīsies tikpat muļķīgi kā… kā polsterkājdulburi, ja pārbrauks mājās un pavēstīs — mēs, rau, nokļuvām līdz pasaules gala sākumam, bet doties tālāk mums pietrūka dūšas. — To dzirdot, daži skaļi izteica atbalstu brauciena turpināšanai, bet daži sacīja, ka runāt jau varot diezin ko.

—     Viegli mums neklāsies, — Edmunds iečukstēja Kaspianam. — Ko mēs iesāksim, ja puse šo vīru negribēs turpināt braucienu?

—   Pagaidi, — arī Kaspians atbildēja čukstot. — Man vēl ir kaut kas padomā.

—   Vai tu neko neteiksi, Rīp? — klusiņām pavaicāja Lūsija.

—  Nē, kāpēc jūsu augstība lai tā domātu? — Rīpičīpa atbildi dzirdēja lielākā daļa klātesošo. — Mani plāni ir skaidri. Kamēr spēšu, kuģošu uz austrumiem «Rītausmas ceļiniekā». Ja tas pievils manas cerības, airēšu tālāk savā zvejas laivā. Ja tā nogrims, peldēšu uz austrumiem ar savām četrām kājām. Un, kad vairs nespēšu papeldēt un nebūšu vēl sasniedzis Aslana zemi vai pārvēlies pār iesaules malu kādā lielā ūdenskritumā, es, pacēlis snīpi pret saullēktu, nogrimšu — un Nārnijas runājošo peļu vadonis būs Pīpisīks.

—   Jā, jā, — piebalsoja kāds jūrnieks, — es teikšu to pašu, vienīgi nepieminot zvejas laiveli, jo tai es būtu par smagu. — Un klusākā balsī piebilda: — Es jau nu neļaušu pelei sevi pārtrumpot.

Šajā brīdī Kaspians pielēca kājās.

—    Draugi, — viņš sacīja. — Draugi, man liekas, jūs neesat gluži izpratuši mūsu nodomus. Jūs runājat tā, it kā mēs būtu nākuši pie jums ar ubaga tarbu rokā, lūgdamies pēc darbabiedriem uz kuģa. Mums ar savu karalisko brāli, māsu, viņu radinieku, kā arī ar cildeno bruņinieku Rīpičīpu un lordu Drinianu ir uzdevums nokļūt pasaules galā. Mēs savukārt ar prieku izvēlamies no jūsu pulka tos, kuri grib braukt līdzi, kurus arī mēs paši uzskatām par tāda cildena pasākuma cienīgiem. Mēs neteicām, ka jebkurš, kas iedomājas, var palikt un tikt pieņemts. Tāpēc tagad mēs pavēlēsim lordam Drinianam un darbu uzraugam Rainsam rūpīgi apsvērt, kuri no jums ir visizturīgākie kaujā, vislietpratīgākie uz jūras, nāk no viscienījamākajām ģime­nēm, ir visuzticamākie man kā karalim, tāpat — kuri ir visgodīgākie un prot vislabāk uzvesdes. Abi kungi iesniegs mums šo vīru vārdu sarakstu. — Viņš uz brīdi apklusa un tad turpināja ātrākā tempā. — Pie Aslana krēpēm! — viņš izsaucās. —Vai jūs domājat, ka priekšroku skatīt pasaules pēdējo robežapgabalu var saņemt gandrīz par pliku velti? Ikvīrs, kas brauks mums līdzi, iemantos Rītausmas ceļinieka titulu, ko pārmantos viņa pēcnācēji, un, kad mēs atpakaļbraucienā izkāpsim krastā pie Kēras Paravelas, viņš saņems vai nu pietiekami daudz zelta, vai zemes, kas viņu darīs bagātu uz visu mūžu. Šobrīd lai visi izklīst pa salu. Pusstundas laikā man jāsaņem lorda Driniana iesniegtais vārdu saraksts.

Iestājās diezgan pamuļķīga apmulsuma pilns klusums. Tad visi paklanījās un devās katrs savā virzienā, tomēr visbiežāk — sarunādamies nelielos pulciņos.

—Un tagad ataicināsim lordu Rūpu, — sacīja Kaspians. Taču, pagriezies pret galda augšgalu, viņš redzēja, ka Rūps jau ir klāt. Viņš, neviena nemanīts, bija klusu atnācis pārrunu laikā un apsēdies līdzās lordam Argozam. Ramandū meita stāvēja viņam blakus, it kā tikko būtu palīdzējusi apsēsties krēslā; Ramandū stāvēja viņam aiz muguras un abas rokas uzlika uz Rūpa sirmās galvas. No Zvaigznes delnām pat dienas laikā staroja liega, sudrabaina gaisma. Rūpa kalsnajā sejā rotājās smaids. Viņš izstiepa vienu roku pret Lūsiju, otru — pret Kaspianu. Kādu brīdi izskatījās, it kā viņš grasītos kaut ko teikt. Tad viņa smaids kļuva vēl laimīgāks, it kā viņu pārņemtu kādas brīnišķīgas jūtas, lūpas izdvesa ilgu, apmierinājuma pilnu nopūtu, viņš nolieca galvu uz priekšu un aizmiga.

— Nabaga Rūps, — teica Lūsija. — Es patiesi jūtos priecīga. Viņš droši vien pārdzīvojis drausmīgus brīžus.

— Labāk par to nedomāsim, — atteica Jūstess.