"Rītausmas ceļinieka brauciens

—  Ai, kā par spīti šīs zivis! — Lūsija iesaucās, jo starp viņu un jūras cilvēkiem pavisam tuvu virsmai bija iepeldējis vesels bars mazu, tuklu zivtiņu. Tomēr, lai gan zivis neļāva saskatīt cilvēkus, notika kaut kas ārkārtīgi interesants. Negaidot kāda maza, neganta zivtele no sugas, ko Lūsija agrāk nekad nebija redzējusi, uzšāvās augšup no lejas, pavērusi muti, saķēra vienu no mazajām un tūlīt devās ar resnuli atpakaļ dzīlē. Jūras cilvēki, sēdēdami zirgos, vērīgi lūkojās augšup uz notiekošo. Likās, ka viņi sarunājas un smejas. Un, pirms medniekzivs ar savu upuri paspēja atgriezties pie viņiem, no cilvēku pulka izpeldēja otra tādas pašas sugas zivs. Un Lūsija gandrīz nešaubījās, ka to palaidis augšup vai arī atbrīvojis līdz šim saujā turēto vai ap locītavu aptīto mednieci kāds liela auguma jūras cilvēks, kas sēdēja uz zirga pavadoņu pulciņa vidū.

—    Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt, — Lūsija nosprieda, — ka tie ir mednieki. Pareizāk būtu teikt: mednieki ar piekūniem. Jā, tā ir. Viņi izjāj, uzlikuši šīs negantās zivteles uz locītavām, kā mēs mēdzām izjāt ar vanagiem, kuri sēdēja uz rokas locītavas, kad senos laikos bijām karaļi un karalienes Kērā Paravelā. Un tad viņi palaiž šīs zivis vaļā — laikam vajadzētu teikt, ka viņi tās uzpeldina virsū citām. Kā…

Pēkšņi viņa apklusa, jo aina pārvērtās. Jūras ļaudis bija pamanījuši «Rītausmas ceļinieku». Zivju bars bija izklīdis uz visām pusēm; paši cilvēki cēlās augšup, lai noskaidrotu, kas ir šis lielais, melnais priekšmets, kurš ieslīdējis starp viņiem un sauli. Un patlaban tie atradās tik tuvu ūdens virsmai, ka gadījumā, ja nebūtu ūdeni, bet gaisā, Lūsija varētu ar tiem parunāt. Pulciņā bija kā vīrieši, tā sievietes. Visu galvas greznoja dažādi šaurstīpu kronīši, un daudziem ap kaklu bija pērļu virknes. Nekādu drēbju viņiem mugurā nebija. To āda bija veca ziloņkaula krāsā, bet mati — tumši sarkani. Kungs, kas turējās vidū (neviens neiedomātos apgalvot, ka viņš ir kas cits, nevis karalis), lepni un bargi lūkojās Lūsijas sejā un pakratīja rokā turēto šķēpu. Bruņinieki darīja tāpat. Dāmu sejas pauda lielu pār­steigumu. Lūsija bija pārliecināta, ka šie ļaudis līdz šim nekad nav redzējuši nedz kādu kuģi, nedz cilvēku, un kā gan tas arī būtu varējis notikt, ja šī vieta atrodas aiz pasaules robežas, kur neviens kuģis nekad neiebrauc?

— Uz ko tu tur blenz, Lū? —viņai līdzās atskanēja kāda balss.

Lūsija bija tik dziļi iegrimusi savos vērojumos, ka, izdzirdusi balsis, sarāvās un, kad pagriezās, juta, ka delms pavisam notirpis, jo viņa pārāk ilgi bija nekustīgi stāvējusi, atspiedusies pret margām. Viņai līdzās bija nostājušies Drinians ar Edmundu.

—   Skatieties, — meitene sacīja.

Abi palūkojās lejup, taču Drinians tūdaļ klusu noteica:

—   Griezieties žigli apkārt, augstības, — tā, tā — ar mugurām pret jūru. Un pieraugiet, lai nevarētu noprast, ka mēs runājam par kaut ko svarīgu.

—     Kāpēc, kas noticis? — Lūsija noprasīja, tomēr paklausīja Drinianam.

—Jūrnieki kaut ko tādu nedrīkst redzēt,—paskaidroja

Drinians. — Citādi vīrieši iemīlēsies jūras sievietēs vai arī pašā zemūdens valstībā un pārlēks pār bortu. Esmu dzirdējis, ka svešās jūrās tā noticis jau agrāk. Ieraudzīt šos cilvēkus allaž nozīmē piesaukt nelaimi.

—     Bet senajās dienās, kad mans brālis Pīters bija Visaugstākais karalis Kērā Paravelā, mēs bijām ar viņiem pazīstami, — sacīja Lūsija. — Viņi uzpeldēja augšā un dziedāja kronēšanas ceremonijā.

—   Manuprāt, tie būs bijuši citādi, Lū, — teica Ed­munds. — Tie spēja dzīvot kā gaisā, tā ūdenī. Man gribas domāt, ka šie ļaudis to nevar. Pēc viņu izskata šķiet, ka viņi, ja spētu, jau sen būtu uzpeldējuši virspusē un mums uzbrukuši. Viņi liekas gaužām nežēlīgi.

—  Lai nu kā, — iesāka Drinians, taču šai mirklī visi trīs sadzirdēja divas skaņas. Viena bija ūdens šļaksts. Otra — sauciens no masta paaugstinājuma.

—   Cilvēks aiz borta!

Sākās rosme. Daži jūrnieki ātri uzrāpās augšā, lai nolaistu buru; citi steidzās lejā, lai sēstos pie airiem; un Rainss, kas dežurēja pakaļgalā, sāka stīvēt galvā ķiveri, lai, kuģim apgriežoties, iekritušo vīru varētu dabūt atpakaļ pāri bortam. Taču nu jau visi bija atskārtuši, ka tas būtībā nav vīrs. Tas bija Rīpičīps.

—  Velns lai rāvis to peli! — nokliedza Drinians. — Ar viņu vairāk rūpju nekā ar visu pārējo kuģa komandu kopā. Ja vien pagadīsies kāda ķeza, kurā iekulties, tad viņš tajā iepiņķēsies! Viņu vajadzētu saslēgt dzelžos, vilkt tauvā, piesietu pie ķīļa, izlikt vientuļā salā, nogriezt ūsas! Vai kāds redz to mazo draņķēnu?

Viss teiktais nebūt nenozīmēja, ka Drinianam patiešām nepatīk Rīpičīps. Gluži pretēji — pelēns viņam bija ļoti tuvs sirdij, un tāpēc viņš baidījās un, ja baidījās, tad bija dusmīgs — tieši tāpat, kā vairāk par jebkuru svešinieku uz jums dusmojas māmiņa, ja jūs izskrienat uz ielas mašīnas priekšā. Protams, neviens nebaidījās, ka Rīpičīps noslīks, jo viņš bija teicams peldētājs, tomēr tie trīs, kuri zināja, kas notiek zem ūdens, bijās no garajiem, nežēlīgajiem šķēpiem jūras cilvēku rokās.