Saņņikova Zeme

Tikai pašās oktobra beigās viņi, stipri noguruši, ar trim atlikušajiem suņiem atgriezās Kazačjē.

NO JAUNA PIE AKADĒMIĶA

Ceļotāji pēc garā ceļa pūliņiem un grūtībām veselu nedēļu atpūtās Ņikiforova mājā; viņi piecēlās tikai maltīšu laikā un pēc tam atkal likās gulēt. Starp citu, polārās ziemas nakts un niknais sals nemudināja arī citus šā skarbā novada ļaudis uz aktīvāku darbību.

Naivajai Annuirai nožēlojamā Kazačje ar tās pāris desmitiem sniegā ieputināto mājiņu likās liels ciemats; viņa pirmo reizi redzēja mājas ar jumtiem, krāsnis ar dūmeņiem, logus, galdus, krēslus un gultas, pirmo reizi uzzināja, ka var gulēt un sēdēt ne vien uz zemes un ēst, ne vien turot trauku uz ceļiem; tie visi bija brīnumi, pie kuriem vajadzēja pierast, kaut gan daža lieta viņai šķita smieklīga vai nevajadzīga.

Ar ierašanos Kazačjē ekspedīcija, kura bija devusi tādus atklājumus, bet beigusies ar viena dalībnieka nāvi un visu kolekciju un piezīmju bojāeju, īstenībā bija uzskatāma par pabeigtu, un Gorjunovs varētu palikt uz dzīvi vai nu šeit, vai kur citur, bet akadēmiķim Šenkam uzrakstīt un aizsūtīt sīku pārskatu. Tomēr Gorjunovs izjuta dziļu cieņu pret zinātnieku, kas bija uzticējis lielu naudas summu un instrumentus gluži svešam cilvēkam gandrīz pilnīgi fantastiskas ekspedīcijas rīkošanai. Viņam gribējās aizbraukt pie zinātnieka personiski un pastāstīt par visu piedzīvoto, kā arī papildināt stāstījumu ar otra ekspedīcijas dalībnieka liecībām. Bez tam vajadzēja nogādāt atpakaļ uz galvaspilsētu instrumentus un atdot akadēmiķim naudu, ko ekspedīcijas locekļi bija ieņēmuši, pārdodot nartas, laivu, šautenes, teltis un pārējos piederumus. Lielu daļu šo mantu atpirka Gorohovs un Ņikiforovs, kas ļoti augstu vērtēja labas nartas un ieročus.

Savācis kādus tūkstoš rubļus, ieskaitot ari Šenka izsniegtās naudas pārpalikumu, Gorjunovs, Ordins un Annuira cauri Verhojanskai izbrauca uz Jakutsku. Tomēr šeit radās šķēršļi: Ordina trimdas laiks vēl nebija beidzies, un gubernators nebija ar mieru viņu atlaist, bet Annuira viena pati nevēlējās braukt, jo garais ceļš ziemā viņai iedvesa bailes. Ordinam atļāva palikt Jakutskā, kas Annuirai jau šķita milzīga galvaspilsēta ar neskaitāmiem brīnumiem — sākot ar kaķiem, govīm un ragavās iejūgtiem zirgiem un beidzot ar balles tērpiem un gramofonu.

Gorjunovam vajadzēja braukt vienam un apmierināties ar Annuiras fotogrāfiju, kas attēloja tetovēto meiteni mājas tērpā — tikai ar jostu ap gurniem. Viņš veda sev līdzi arī nelielu iežu kolekciju no Saņņikova Zemes un Beneta salas un vienīgo Saņņikova Zemes fotogrāfiju, kas bija uzņemta no kalnu kores pēdējā brīdī pirms aizbraukšanas. Decembra beigās Gorjunovs atbrauca galvaspilsētā un tūliņ ieradās pie Senka.

Akadēmiķis bija saņēmis tikai īsu telegrammu, kas vēstīja par Saņņikova Zemes atklāšanu un ekspedīcijas dalībnieku atgriešanos, un tāpēc ar pilnīgi saprotamu nepacietību gaidīja atbraucam Gorjunovu, kuru vēlējās stādīt priekšā akadēmijai un zinātniskajām biedrībām un uzaicināt viņu nolasīt publiskas lekcijas par apbrīnojamo ceļojumu. Tomēr Gorjunovs lūdza akadēmiķi vispirms noklausīties viņa ziņojumu vienatnē.

Un tad kādu vakaru tajā pašā istabā pie tā paša galda, tāpat kā pirms gada, Senks noklausījās Gorjunova stāstījumu. Kad ceļotājs pieminēja mamutus, degunradžus, meža vēršus un citas dzīvās fosilijas, akadēmiķis atplauka un iesaucās:

— Protams, jūs viņus izmērījāt, nofotografējāt un pārvedāt kaut ko, lai pierādītu šo apbrīnojamo atklājumu!

Onkilonu un paleolīta cilvēku pastāvēšana arī pārsteidza viņu, tāpat ziņas par to dzīvi un paražām.

Vēl nepaspējis izklāstīt smagās atmiņas par Saņņikova Zemes un tās iemītnieku pēdējām dienām, Gorjunovs uz brīdi apklusa. Senks nodomāja, ka jaunais cilvēks beidzis stāstu, un sacīja:

— Jūs taču esat pārvedis dienasgrāmatas un fotogrāfijas, varbūt pat dzīvnieku galvaskausus un ādas, onkilonu un mežoņu traukus un ieročus? Mēs tad sarīkosim tādu referātu, ka satrieksim visus šos neticīgos Tomus!

— Jā, tas viss mums bija… bet viss, viss gājis bojā!

— Ko jūs sakāt! Tātad pagalam viss, viss?

Saviļņots Senks noklausījās stāstījuma beigas, aplūkoja fotogrāfiju un iežus un sacīja:

Saņņikova Zemes karte:

1 — bāze pie kupenām; 2 — pirmais burbuļojošais ezers; 3 — ala ar kauliem4 — onkilonu galvena apmetne; 5 — Samaņa mītne; 6 — svētais akmens; 7 — degunradžu klajums; 8 — vampu apmetne; 9 — onkilonu zieme u apmetne; 10 — klajums ar slēpni; 11 — vampu ala (kaujas vieta); 12 — onkionu kapsēta; 13 — meža robeža; 14 — Tūkstoš Dūmu ieleja; 15 — mamutu klajums; 16 — svētais ezers.