Saņņikova Zeme

Zemās vakara saules staros sudrabains vizēja plašais ieplakas ezers klinšu krauju melnajā ietvarā ar tumšā meža salām un strēlēm, bet ziemeļos, aiz tvaiku un dūmu mutuļojošās sienas, risinājās Saņņikova Zemes un onkilonu cilts drāmas pēdējais cēliens. Ordins uzņēma šo drūmo ainavu pēdējā fotoplatē — šī pasaule, kas tikko bija atklāta zinātniskiem pētījumiem, tagad jau gāja bojā līdz ar pēdējiem mamutiem, degunradžiem un pirmatnējiem cilvēkiem. Izdarījis uzņēmumu, viņš aizgāja iesaiņot aparātu, bet Gorjunovs vēl kādu brīdi pakavējās uz kores un ieraudzīja iznirstam no meža Gorohova vieglo laiviņu.

Ja nebūtu šīs laimīgās nejaušības, jakuts savus biedrus tik drīz nepanāktu.

Uzkāpis augšā, Gorohovs ieraudzīja terasē plato plaisu, uzzināja par Kostjakova bojāeju un saprata, cik laimīgi pats izkūlies sveikā.

— Es gan laikam esmu laimes bērns, Matvej Ivanovič, — viņš sacīja, apstādamies uz kores. — Šajās divās dienās es nezin cik reižu biju nāvei zobos, taču dzīvoju sveiks un vesels, bet nabaga Raku, kuras dēļ īstenībā paliku pie onkiloniem, noslīka, un es esmu vainīgs. Mūžīga piemiņa viņai un Pāvelam Nikolajevičam!

Viņš noņēma cepuri un trīs reizes paklanījās pret Saņņikova Zemi, kur bija gājuši bojā tik daudzi cilvēki.

Šajā dienā ceļotāji nobrauca nelielu gabalu un apstājās Saņņikova Zemes dienvidu nogāzes pakājē. Izlūkgājiens pa ledu uz vaļējās jūras pusi palīdzēja noskaidrot, ka ledus ir pārāk neizturīgs un var uzlūzt jau pirmajā vētrā. Vajadzēja doties uz austrumiem un meklēt drošāku vietu.

PĀRI LEDIEM UN JŪRAI

Ceļotāji veselu nedēļu virzījās uz austrumiem, meklēdami drošu vietu tālākajam ceļam pāri jūrai, tomēr ledus visur bija neizturīgs; kaut vasara gāja uz beigām un siltās dienas pastāvīgi mijās ar aukstajām, sals tomēr vēl nespēja ne pārklāt ar stingru ledus segu vaļējos ūdeņus, ne arī saliedēt vecos ledus laukus, kas kušanas rezultātā bija sašķēlušies. Vajadzēja gaidīt ziemas sākumu, bet tas bija iespējams vienīgi Beneta salā, kur atradās Tolla uzceltā mājiņa un kur krastā varēja savākt jūras malku kurināšanai, kā arī atjaunot pārtikas krājumus, medījot lāčus un ziemeļbriežus. Par laimi, ledus starp Saņņikova Zemi un Beneta salu šajā vasarā nebija uzlūzis, un ceļotāji, pametuši nelielu līkumu uz ziemeļiem, desmitajā dienā sasniedza salu. Bija arī pēdējais laiks: no Ņikiforova krājumiem līdzi paņemtā suņu barība gāja uz beigām, un ceļotāji jau trīs dienas bija iztikuši bez malkas.

Drūmā, klinšainā, gandrīz pilnīgi kailā Beneta sala pēc brīnišķīgās Saņņikova Zemes atstāja uz ceļotājiem skumju iespaidu. Tomēr viņi priecājās par Tolla mazo, šauro būdiņu salas austrumu krastā nelielas ielejas grīvā pie saldūdens strautiņa, no kurienes varēja uzkāpt līdzenajā augstienē, kas aizņēma visu salu. Jūras malkas pietika, tomēr cerības uz medībām neattaisnojās — briežu salā nebija, un arī lāči negadījās pa šāvienam. Vajadzēja nogalināt dažus suņus, lai pabarotu pārējos; vienas nartas bija gājušas bojā, tāpēc to aizjūgs bija lieks un tika likvidēts.

Tā ceļotāji nodzīvoja desmit dienas, tomēr stāvoklis neuzlabojās; vasara vēl nebeidzās, kaut arī bija septembra sākums, un ledus joprojām kusa un lūza. Sāka izsīkt arī cilvēku pārtikas krājumi. Visi četri, atstājuši Annuiru apsargāt būdiņu un suņus, katru dienu gāja medībās, izstaigāja un apskatīja salu visos virzienos — tā bija kādus sešpadsmit kilometrus gara un astoņus plata visplatākajā — austrumu daļā —, tomēr tikai reti pārnesa kādu vārnu vai kaiju.

— Draugi, — Gorjunovs kādu reizi sacīja, — ilgāk gaidīt vairs nedrīkstam — mēs paliksim bez suņiem ap to laiku, kad aizsals jūra, tas ir, tad, kad tie būs visvairāk vajadzīgi. Barometrs jau vairākas dienas stāv apbrīnojami augstu, jūra ir rāma, un vētra nav gaidāma. Mantu, ja neskaita silto apģērbu un šautenes, mums ir visai maz, no suņiem palikusi puse; ja to skaitu vēl samazināsim, atstājot tikai piecus sešus labākos, mēs visi varēsim sasēsties laivā. Izmantojot rāmo laiku, mēs vienā vai divās dienās pārcelsimies uz Koteļnija salu; tur mums ir pārtikas krājums, un, ja laiks mainīsies, salā var nogaidīt, kamēr uznāk ziema, ja ne, brauksim laivā tālāk gar Koteļnija salas krastiem un pāri jūrai uz kontinentu.

Apsprieduši šo plānu, viri secināja, ka tas ir pilnīgi pieņemams: diena vēl bija pietiekami gara — vairāk nekā divpadsmit stundu; pāri septiņdesmit jūdžu platajai jūrai līdz Augstajam ragam Jaunsibīrijas salā — Beneta salai tuvākajā salā — varētu tikt, airētājiem mainoties, vienā vai — ļaunākajā gadījumā — divās dienās, pārnakšņojot uz kāda klīstoša ledus lauka. Protams, pēkšņa vētra varēja nogremdēt laivu, bet tāda pati nelaime draudētu arī vēlāk, ceļā pāri tikko aizsalušajai jūrai, vienīgi ar to atšķirību, ka tad, oktobrī, dienas garums ir tikai divas trīs stundas, bet vēji, kas salauž ledu, plosās daudz biežāk.