Saņņikova Zeme

Tātad nolēma — ja līdz vakaram barometrs nekritīs, nogalinās liekos suņus, krietni pieēdinās pārējos un rītausmā izies jūrā, atstājot visas liekās mantas būdiņā. Šajā nolūkā vēlreiz rūpīgi pārlūkoja visu kravu.

Pret vakaru barometrs pakāpās vēl mazliet augstāk, un ceļotāji ar smagu sirdi upurēja vairākus suņus, kuri bija uzticīgi kalpojuši cilvēkiem. Kurmis, Baltiņš un Raibais, protams, palika dzīvi. Mazā gaismiņā ceļotāji atstāja viesmīlīgo būdiņu, aizvilka laivu pa ledu kādus pāris kilometrus līdz vaļējiem ūdeņiem un, saulei lecot, atīrās no blīvledus malas, uzņemot kursu tieši uz dienvidiem. Smagi piekrautā laiva nevirzījās uz priekšu tik ātri, kā bija cerēts, un ap saules rietu ceļotāji bija nobraukuši tikai mazliet vairāk par pusi ceļa. Jūras klaidā aizvien biežāk parādījās peldošie ledi, un turpināt braucienu naktī bija riskanti. Vajadzēja piestāt pie ledus lauka un apmesties uz tā pārnakšņot. Saulei rietot, Augstais rags jau bija skaidri saskatāms pie apvāršņa.

Rītausmā ceļotāji piecēlās un turpināja jūras braucienu. Kad atausa diena, Ņikiforovs un Gorohovs, cieši pavērojuši apvārsni, vienā mutē iesaucās:

— Tavu joku — pa nakti mēs esam aiznesti krietni sānis!

— Uz kurieni? Uz kurieni? Vai zeme nav redzama? — Ordins vaicāja.

— Zeme jau redzama, bet nav tā, kas vakar.

— Uz kurieni gan mūs varēja aiznest?

— Vai nu uz austrumiem — un tad mēs redzam Jaunsibīrijas salas austrumu daļu, vai uz rietumiem — tad mūsu priekšā ir Fadejeva vai pat Koteļnija sala, — Gorjunovs atbildēja.

— Apvārsnis nav skaidrs, — piebilda Gorohovs, — vēl nevar pateikt, kas tā ir par zemi.

— Vienalga, lai tā būtu kas būdama, irsimies krastā; barometrs pa nakti sācis krist, jāpasteidzas! — Ordins skubināja.

Kad saule uzkāpa augstāk un vieglā migla virs jūras izklīda, Gorjunovs paraudzījās binoklī un jautāja:

— Nu, Ņikita, vanaga acs! Kas tā ir par zemi priekšā?

Gorohovs, ar plaukstu piesedzis acis pret sauli, cieši ieskatījās un tad sacīja:

— Koteļnija sala!

— Tiesa! Un ledus lauks pa nakti atbrīvojis mūs no ļoti bīstama brauciena gar arhipelāga salām. Tagad mēs piestāsim krastā tieši pie mūsu noliktavas.

Patiešām — ap pusdienu jau vairs nebija nekādu šaubu, ka priekšā ir Koteļnija sala, — visi pazina tās apveidu, tikai sniegs, kas pavasarī klāja salu, bija gandrīz viss pazudis.

Pavakarē ceļotāji piestāja pie blīvledus joslas, kas iejoza salu, un piecu kilometru garā ceļa posmā, stiepjot nartas pāri torosu grēdām, viņiem vajadzēja atcerēties pavasara dienas. Krēslai iestājoties, ekspedīcijas locekļi nokļuva pie mazās baļķu mājiņas ziemeļu raga pakājē.

Noliktavā visi krājumi gan nebija saglabājušies neskarti — acīm redzot, mednieki, kas vasarā atbrauc uz salu, bija ķērušies pie pārtikas, sevišķi pie jukolas — kaltētajām zivīm, tomēr nedaudzajiem atlikušajiem suņiem barības bija palicis diezgan.

Nākamajā dienā laiks bija vēl skaidrāks, bet barometrs stipri krita, tas liecināja, ka gaidāmas straujas laika pārmaiņas. Negribēdami pārāk bieži izaicināt likteni, ceļotāji nolēma palikt uz vietas un nogaidīt. Patiešām — vakarā sacēlās vētra, bet no rīta saka snigt biezs sniegs; pēkšņi uznāca stiprs sals, un ziema uzreiz bija klāt. Sniega vētra ar īsiem pārtraukumiem plosījās līdz septembra beigām, bet pārtikas un suņu barības, kā arī kurināmā pietika, un ceļotāji šo laiku aizvadīja būdiņā, krietni atpūzdamies un izgulēdamies. Ceļš uz mājām bija vēl tāls, tomēr galvenais šķērslis — atklātā jūra — jau bija pārvarēts.

Kādā no retajām skaidrajām dienām visi uzkāpa zemes raga augstienē un raudzījās uz Saņņikova Zemes virsotnēm, kas tik tikko iezīmējās pie apvāršņa. Kas gan tur notiek? Vai izvirdums beidzies? Vai ūdens atkal aizplūdis no ieplakas? Varbūt visi dzīvnieki un cilvēki gājuši bojā un pēc dažiem gadiem ūdenī vai sniegos pazudīs arī mežs — pēdējais pierādījums, kas liecinātu, cik krāšņa dzīve kādreiz plaukusi šeit, ziemeļu ledus ielenkumā.

Visi ar skumjām raudzījās uz tālo zemi, kur ikviens bija atstājis kaut ko dārgu, jo sevišķi Annuira. Meitene cieta no stiprā sala, pie kāda viņa nebija pieradusi, kaut arī valkāja Kostjakova silto apģērbu, kas derēja viņas augumam. Annuira bieži skuma pēc pamestās dzimtenes, ierastās dzīves un bojā gājušajiem savas cilts locekļiem. Viņa ne vienu reizi vien vaicāja ceļabiedriem:

— Vai patiešām arī tur, jūsu zemē, allaž valda tāds sals un nav nekā cita, tikai sniegs un ledus vien?

Oktobra sākumā iestājusies stingrā ziema deva iespēju turpināt ceļu, protams, ar nartām. Smagākās nartas vilka suņi, bet vieglākās — pēc kārtas divi cilvēki. Dienas bija īsas, tāpēc ceļotāji virzījās uz priekšu arī nakts stundās, ja vien spīdēja augošs mēness. Būdiņā pie Lāču raga vajadzēja pārlaist sniega vētru, kas uzlauza ledu, un pēc tam, riskējot ar dzīvību, iet pa plāno ledu līdz Mazajai Ļahova salai. Ari Lielajā Ļahova salā divas reizes nācās nogaidīt, kamēr aprimst sniega vētra. Suņu barības krājums sāka izsīkt, tāpat arī pārtika cilvēkiem, toties nartas kļuva vieglākas un ceļotāji tika ātrāk uz priekšu.