Saņņikova Zeme

Viņš apstājās un ieklausījās; sākumā viss bija klusu, bet pēc tam atskanēja balsis un tālumā iezibējās ugunis; acīm redzot, onkiloni ar lāpām rokās dzinās viņam pakaļ. Ilgi nedomādams, Gorohovs uzrāpās kokā, viņš gribēja pacelt augstāk arī savas mantas. Visvairāk raižu sagādāja Raibais, kas zaru žāklē nevarēja mierīgi nosēdēt; vajadzēja uzlikt tāšu laiviņu uz diviem resniem zariem un iesēdināt tur suni kopā ar mantu maišeli. Tikko viņš bija beidzis kravāties, uz takas netālu no papeles parādījās vairāki onkiloni ar lāpām, bet pa labi un pa kreisi redzēja citus vajātājus. Paskrējuši garām kokam, onkiloni drīz vien uzdūrās svaigajai sliedei, ko mitrajā zemē un zālē bija ievilkusi laiva; viņi tūlīt pieaicināja pārējos un, priecīgi klaigājot, aizskrēja pa šīm pēdām cerībā panākt bēgli.

Gorohovs ieturēja vakariņas, notiesādams žāvētu putnu, pabaroja suni un izsmēķēja pīpi, bet onkiloni vēl joprojām neatgriezās no nesekmīgās vajāšanas. Jakutam sāka mākties virsū miegs, un viņš nolēma nosnausties, līdz uzlēks mēness, tādēļ piejozās pie stumbra un, sēdēdams uz resna zara, aizmiga.

Gorohovs pamodās no tā, ka viņa koks spēcīgi salīgojās. Viņš tikko nezaudēja līdzsvaru un nogāztos lejā, ja nebūtu piesiets pie stumbra; vajadzēja turēt abām rokām arī laiviņu ar visu tās kravu. Gorohovs nesaprata, kas īsti notiek: apkārt viss dārdēja un dunēja, bet debesīs spīdēja mēness, kas jau sen bija uzlēcis; šūpojās arī visi citi koki, lai gan vēja nebija. Beidzot viņš atskārta, ka atkal sākusies zemestrīce. Nejauši atskatījies uz ziemeļiem, jakuts ieraudzīja, ka tur, pavisam tuvu, notiek kaut kas šausmīgs: aiz meža debesīs kapa baltu un melnu dūmu mutuļi, no turienes nāca tada dārdoņa, ka sāka džinkstēt ausīs, bet pēc tam uzdvesa svelmains vējš, tā ka aizrāvās elpa.

— Svētā dievmāte, kas tur notiek?! Zeme plīst pušu, un laukā nāk uguns! — Gorohovs ievaimanājās. — Jābēg, jābēg projām pa ūdeni!

Ar pūlēm viņš nolaida lejā mantu maišeli, laivu un suni, jo koks vēl arvien locījās. Uz zemes tikko varēja noturēties kājās. Grīļodamies kā piedzēris, Gorohovs vilka laivu pa zemi un pēc tam pa seklo ūdeni. Laiku pa laikam te pa labi, te pa kreisi, lauzdams koku zarus, kaut kas iegāzās ūdenī. Dārdi nerimās, un gaiss kļuva aizvien karstāks un smacīgāks.

Beidzot ūdens bija jau tik dziļš, ka bēglis varēja sēsties laivā, lai ātrāk tiktu projām no katastrofas vietas. Izīries plašā klajumā, viņš ieraudzīja ziemeļos liesmu atblāzmu uz dūmu mutuļu fona un sarkanus zibeņus, kas gan šur, gan tur paplaiksnījās dūmu mākoņos.

«Redzams, nabaga onkiloniem šajā ellē gals klāt!» viņš nodomāja. «Un atkal uzliks visu vainu baltajiem burvjiem — nogalinājuši šamani un pēc tam nomaita arī visu cilti.»

Seklie ūdeņi tikai nedaudz viļņojās, bet dziļākajās vietās bangas bija tik lielas, ka laiviņu svaidīja uz visām pusēm. Nobraucis kādus desmit kilometrus, Gorohovs bija galīgi nomocījies un nolēma pameklēt kaut kur patvērumu līdz rītausmai. Kādā plašā klajumā, kur viļņi bija sevišķi spēcīgi, viņš netālu no malas pamanīja virs ūdens zemnīcas karkasu; zemestrīce jau pirms plūdiem bija sagrāvusi mītnes slīpās sienas, bet četri centrālie stabi ar jumta segumu virs tiem bija saglabājušies, jo bija ierakti zemē un saistīti ar šķērssijām. Šī platforma pacēlās gandrīz veselu metru virs ūdens, un viļņi tai pāri nešļāčās.

«Te būs laba vieta atpūtai!» bēglis nodomāja un aizīrās pie platformas. Ar pūlēm viņš uzcēla augšā mantas, uzsēdināja suni, tad uzrāpās pats un izcēla no ūdens arī vieglo laiviņu. Izklājis segu uz jumta mitrajām velēnām, viņš tūliņ aizmiga par spīti dārdiem, kas nāca no ziemeļiem, un viļņu šņākšanai.

Viņš atmodās rītausmā un sāka lūkoties apkārt, lai orientētos un turpinātu braucienu. Pa nakti ūdens bija kļuvis rāms, un tikai laiku pa laikam pāri gludajam spogulim pārslīdēja sīki ņirbu vilnīši. Netālu virs ūdens pacēlās otra saliņa — zaļš pauguriņš. Pēc augstās papeles tā tuvumā Gorohovs pazina savu zemnīcu: papelē viņš bija patvēries bēgšanas naktī, bet šo nakti pavadījis uz sabrukušās Amnundaka zemnīcas paliekām.

Uz ātru roku iekodis, jakuts nolaida laiviņu ūdenī un pasauca Raibo. Suns stāvēja līdzās dūmejai platformas vidū, skatījās ūdenī un smilkstēja.

— Raibais, ko tu tur esi ieraudzījis — kādu zivi, vai? — Gorohovs vaicāja un piegāja tuvāk, lai paņemtu suni, kas negribēja atstāt savu vietu.

Ielūkojies dūmejā, viņš nodrebēja: līdzās vienam platformas stabam no ūdens rēgojās divu cilvēka roku pirksti.

— Ak tu kungs un dievs, te kāds ir noslīcis! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan viņš nav uzrāpies pa stabu augšā?

Vienā pirkstā spīdēja sudraba gredzens, kas Gorohovam likās pazīstams. Onkiloniem sudraba rotaslietu nebija, un vienīgi balto cilvēku sievas saņēma tādus gredzenus no saviem vīriem un ļoti lepojās ar šo rotu.

— Ak tu bendes tādi, tā taču ir Raku! Citas sievietes bija tur, bet vecais suns sacīja, ka viņi noslīcinājuši nodevēju.