Saņņikova Zeme

Gorohovs izvilka no maišeja plāceni un žāvētu zosi, ko bija paķēris no bagātīgā krājuma, kas glabājās zem mītnes jumta, un sāka ēst, atdodams sunim neapgrauztus kaulus un arī pa gabaliņam gaļas.

— Ek, Raibais, beidzamā zoss! — viņš uzrunāja suni. — Mūsu krājumi jau noslīkuši, un neviens tos nav izglābis — kāda skāde!

Pārtikas krājumi jakutam atgādināja Raku, viņas rūpes, un viņam kļuva skumji ap sirdi. Gorohovs atcerējās Kazačji un savu veco, kašķīgo sievu, kuras dēļ bija bieži aizgājis no mājām pie kaimiņiem vai salīdzis par kajuru pie tirgotājiem tālos braucienos. Tad viņš iedomājās, ka varētu vēl pamēģināt aizvest Raku sev līdzi — onkiloni droši vien apstājušies pirmajā sausajā norā un guļ pēc nakts šausmām un bēgšanas. Varēja pieirties viņiem tuvāk, paslēpties mežmalā un pagaidīt, kamēr Raku parādīsies kaut kur tuvumā, uzsaukt viņai — un tad laivā un projām! Pa ūdeni onkiloni viņus nepanāks. Biedri līdz vakaram vēl gaidīs, bet, ja arī ir aizgājuši, pirmajā dienā tālu netiks, un pa pēdām tos varētu ātri panākt. Gorohovs saprata, ka pa nakti viņš aizīries tikai līdz nākamajam klajumam, tas ir, trīs četrus kilometrus, ne vairāk, — tātad atceļš nebūs pārak garš.

Pieņemis šo lēmumu brokastu laikā, jakuts atraisīja vieglo laiviņu un īrās uz ziemeļiem. Saule, uzlēkusi jau sen, laiku pa laikam paspīdēja cauri mākoņiem un sāka sildīt. Dienas gaismā plūdu aina vairs nelikās tik baismīga kā naktī. Ūdens mirdzēja un vizmoja, un meža siena spoguļojās rāmajā ezerā. Gorohovs brīnījās vienīgi par visvisādiem gružiem, kas peldēja uz ūdens mežā un kanālos; tikai klajumos, no kurienesūdens bija plūdis uz visām pusēm, tā virsma bija tīra. Atri atīries līdz norai, kur atradās virsaiša ģints apmetne, viņš nolēma papildināt pārtikas krājumu — piebrauca pie savas mītnes, kas bija applūdusi līdz pašai durvju augšai, uzrāpās uz jumta un pa dūmeni izvilka vairākus pārus žāvētu putnu, kuri bija piekārti zemnīcā pie griestiem; aiz priekiem viņš pat atdeva veselu pili Raibajam, kas brokastis bija saņēmis pavisam maz. Suns, labpatikā ņurdēdams, nogūlās laivā un sāka grauzt putnu.

Pēc tam jakuts airēja tālāk uz to pusi, kur naktī bija aizgājuši onkiloni. Pa kanālu mežā vajadzēja irties cauri lapu, zariņu un visādu gružu kārtai, ko ūdens bija pacēlis no zemes. Vietām redzēja beigtus putnus un sīkus dzīvnieciņus; kādā kokā viņš pamanīja noslēpušos caunu un mednieka alkatībā nosita zvēriņu ar airi.

— Kaut arī vasaras spalva, cepurei derēs, tik un tā nobeigsies badā, — jakuts, pievākdams medījumu, nomurmināja.

Virzīdamies uz ziemeļiem, viņš ievēroja, ka ezeri vairs neburbuļo tik stipri un ūdens nav tik dziļš — airis jau sasniedza zemi.

— Ek, žēl, ka nav Matveja Ivanoviča — viņš man izskaidrotu, kālab tik daudz ūdens gāžas ārā no zemes. Laikam atvērušies zemes dziļumi, kā teikts svētajos rakstos, un sākušies grēku plūdi. Paldies dievam, ka no augšas vēl negāžas virsū balts ūdens, citādi klātos pavisam ļauni.

Pēc pusdienas ūdens klajumos un kanālos jau bija pavisam sekls, un varēja saskatīt nelielu krūmu galotnes, bet apkārt ezeriem klajumos — meldrus; vajadzēja irties lēnītiņām, lai neuzgrūstos kaut kam asam. Drīz vien tāšu laiviņa lāgu lāgiem sāka pieskarties zemei un beidzot uzsēdās uz sēkļa. Gorohovs izkāpa un brida tālāk brišus, vilkdams laiviņu sev līdzi. Vēlāk vajadzēja izsēdināt arī Raibo, bet maišeli likt uz muguras un vilkt gandrīz tukšo laivu pa zāli, ko tikko klāja ūdens. Beidzot viņš iznāca klajā, slapjā pļavā; te ūdens mirdzēja tikai šur tur ieplakās. Klajumā bija dzīvnieku ka biezs: meža vēršu un briežu bari, kā arī vairākas degunradžu saimes vai nu ganījās, vai atpūtās, guļot zālē; krūmos rukšķēja mežacūkas, rakņādamās mitrajā zemē.

«Tīrais brīnums, cik daudz zvēru sapulcējies vienuviet!» Gorohovs nodomāja. «Laikam gan nomocījušies, nabadziņi, visu nakti bez atpūtas brizdami pa ūdeni.. Bet tur jau ir arī mednieki!»

Viņš ieraudzīja, ka gar mežmalu, zagdamies pa krūmiem tuvāk zirgu baram, četrrāpus lien vampu. Dzīvnieki, sapulcējušies lielā skaitā, laikam gan nebija tik piesardzīgi kā allaž, un vampu jau bija pielavījušies viņiem pavisam tuvu. Gorohovs saskaitīja kādus divdesmit mežoņus. Tuvākais atradās soļus četrdesmit no krūma, aiz kura slēpās jakuts, aizspiedis Raibajam purnu, lai tas nerietu.

«Ek, pabiedēšu viņus! Lai zina, ka zibeņi un pērkoni vēl darbojas!» viņš nosprieda un notēmēja tā, lai lode aizlidotu pāri vampu galvām. Kad izklīda dūmi, vampu vairs nebija redzami, tikai krūmu locīšanās liecināja, ka mežoņi pazuduši biezoknī, no kurienes, pamazām attālinādamies, atskanēja viņu kliedzieni. Arī klajumā šāviens bija radījis sajukumu — dzīvnieki pietrūkās kājās un pajuka uz visām pusēm.

«Ja vampu ir šeit, tad onkilonu nav tuvumā,» Gorohovs nosprieda. «Labi, ka es aizbiedēju mežoņus, citādi pats būtu uzskrējis viņiem virsū!»