Saņņikova Zeme

Raku paņēma trauku un aizgāja viņām līdzi, taču vairs neatgriezās. Viņas vietā no jauna atnāca pārnakšņot četri karavīri. Gorohovs ilgi gaidīja sievu atgriežamies un galu galā nosprieda, ka viņu nav laiduši atpakaļ. Pa dienu apdomājis savu stāvokli, viņš atzina to par riskantu un saprata, ka vientulībā viņam ilgi neizdosies pretoties Amnundakam, ka ar varu vai viltu viņam atņems šauteni un tad darīs ar viņu visu, ko pavēlēs šamanis. Gorohovs vēl varēja panākt biedrus, kas bija solījušies gaidīt palicēju divas dienas un naktis, — norunātais laiks beidzās nākamās dienas vakarā. Un viņš nolēma bēgt šo pašu nakti.

BĒGŠANA

Jau krēslā Gorohovs noņēma velēnas zemnīcas ārpusē iepretim savas guļvietas galvgalim un robu aizbēra ar sniegu. Tagad nebija grūti bez trokšņa izņemt dažus tievus baļķēnus, kuru viens gals bija mazliet ierakts zemē, bet otrs piesliets pie garajiem slīpnes baļķiem un veidoja pajumes sānus. Pirms rītausmas, kad miegs uzmācas visvairāk un sargs aizsnaudīsies, pa šo spraugu varēs klusītiņām izlīst ārā. Gorohovs cerēja, ka Raku, Annuiras piemēra iedrošināta, nāks viņam līdzi. Mantu maišelis bija sakravāts, un Raku jau staigāja ziemas apģērbā. Bēgšanu pamanīs tikai no rīta, jo guļvietas ādu segas paliks zemnīcā. Arī Raibais paliks — viņš pēc tam atskries uz bāzi pa pēdām. Spraugu no ārpuses atkal aizkraus ciet. Iekām onkiloni apķersies, bēgļi pagūs nokājot kādus desmit kilometrus; jakuts bija arī sagatavojis un pa krēslu ieracis sniegā divus pārus sieviešu slēpju.

Raku neatgriešanās sarūgtināja Gorohovu — viņš bija iemīļojis sievu un galvenokārt viņas dēļ palicis pie onkiloniem. Tagad vajadzēja iet projām, turklāt bez Raku. Taču iespējams, ka viņa nemaz nebūtu nākusi līdzi un saceltu pat trauksmi.

Varbūt pat labāk, ka viņas nav.

Gorohovs agri aizgāja pie miera un noguldīja Raibo sev līdzās; tagad suni varēja ņemt līdzi tūliņ. Likdamies gulēt, jakuts skali, lai yiņa vārdus dzirdētu karavīri, kas vēl sēdēja pie uguns, sacīja:

— Raku nav atnākusi. Suns mani rīt no rīta uzmodinās un pagatavos brokastis.

Ap pusnakti spēcīgs apakšzemes grūdiens uzmodināja gan snaudošo sargu, gan Gorohovu. Iečīkstējās zemnīcas sijas, un pa spraugām lejup nobira zeme. Karavīri pamodās un pielēca no guļvietām, paslējās arī Gorohovs, turklāt stipri satraukts. Ja apakšzemes grūdiens atkārtosies, visi ļaudis izskries ārā no Amnundaka zemnīcas un paliks pie ugunskura zem klajas debess; tad vairs neizdosies nemanot tikt projām. Vajadzēs aiziet agrāk, tikko sāksies jezga.

Kamēr viņš prātoja, ko darīt, zemi satricināja otrs grūdiens un iečīkstējās visa zemnīca; kāds baļķis izslīdēja no jumta centrālās daļas un kopā ar velēnām iegāzās ugunskurā. Gorohovs steigšus vilka mugurā silto jaku, bet karavīri, šausmās kliegdami, izmetās pa durvīm. Tomēr, kad zemestrīces vilnis mitējās un zemnīca palika stāvam, viens no viņiem atgriezās un paņēma no ugunskura dažas gruzdošas pagales; karavīri, acīm redzot, gribēja sakurt ugunskuru turpat durvju priekšā, lai turpinātu pildīt savus sardzes pienākumus.

— Tu labāk būtu nācis ārā, — karavīrs uzrunāja Gorohovu, kas sēdēja savā guļvietā, — tevi var nosist baļķi — puse Amnundaka mitekļa jau sabrukusi.

— Nē, es palikšu šeit un mierīgi gulēšu, — Gorohovs atbildēja. — Mans stūris nesabruks.

Karavīrs pašūpoja galvu un izgāja. Jakutam to vien vajadzēja. Viņš tūliņ paķēra 110 blakus guļvietas Kostjakova segu, satina apaļā vīstoklī un pabāza zem savas segas, tā ka pirmajā mirklī varēja likties, ka zem ādām guļ cilvēks. Pēc tam ātri izlauza spraugu sienā pie savas guļvietas, izlika ārā maišeli un šauteni, izlīda pats un pasauca Raibo, aiztaisīja spraugu un piesardzīgi, slēpdamies no sargu ugunskura gaismas zemnīcas ēnā, aizzagās uz tuvāko koku noras malā soļu divdesmit attālumā. Tā bija veca, kupla papele, ko onkiloni nebija nocirtuši, jo koks nederēja ne malkai, ne mitekļu būvei. Paslēpis Raibo un mantu maišeli koka dobumā, Gorohovs uzrāpās augšā un apsēdās uz resna zara, piespiedies pie stumbra. No šejienes viņš varēja saskatīt visu, kas notika klajumā, bet viņu pašu slēpa zari, kaut arī tie bija jau nometuši lapas. Viņš noprata, ka patlaban nedrīkst iet pāri klajumam: to apgaismoja onkilonu ugunskuri, un uz baltā sniega fona nomodā esošie ļaudis tūliņ pamanītu bēgļa melno stāvu. Vajadzēja pagaidīt, kamēr tie pie ugunskura aizsnaudīsies. Līkums pa mežu apkārt visam klajumam aizņemtu pārāk daudz laika, un turklāt Gorohovs baidījās, ka tumsā nevarēs atrast taku, kas ved uz bāzi, un apmaldīsies.