Saņņikova Zeme

— Tiesa gan, bet viņa nepaklausa, tāpēc ka mīl viņu stiprāk.

— Viņa ir tikai otrā sieva, pati uzplijās …

— Ciet klusu, sieviete! — Amnundaks pārtrauca Annuenu.

Viņš vēl joprojām sēdēja ar papīra lapu rokā un nezināja, ko darīt: sūtīt tūliņ pakaļ aizgājušajiem vajātājus vai arī ticēt Gorohovam un pagaidīt. Onkilonu rokas vēl bija palicis viens no svešiniekiem, un virsaitim šķita, ka tie neies projām bez sava biedra.

Te pēkšņi Amnundakam iešāvās prātā doma: vai tikai baltie burvji nav atkal aizgājuši uz svēto ezeru, lai to iztukšotu, tāpat kā pagājušo reizi, kad viņi arī bija atstājuši Gorohovu mājās?

Virsaitis apģērbās, izgāja no zemnīcas, pasauca trīs karavīrus un pavēlēja viņiem doties uz svēto ezeru un paskatīties, vai tur nav balto cilvēku un vai viņi tur nav bijuši. Atgriezies zemnīcā, viņš sacīja Gorohovam:

— Tu paliksi šeit, manā mītnē, kamēr neatgriezīsies pārējie.

Ap pusdienu pārnāca aizsūtītie karavīri un pavēstīja Amnundakam:

— Balto cilvēku pie svētā ezera nav, bet viņi tur ir bijuši — mēs sniegā redzējām viņu pēdas: trīs lielu pēdu virknes un vienu mazāku.

— Redzi nu, tu esi melojis man vai arī viņi melojuši tev savā vēstulē!.. — Amnundaks uzsauca Gorohovam, bet pēc tam noprasīja karavīriem:

— Vai svētais ezers atkal ir izžuvis?

— Nē, lielo virsaiti, ezers nav izžuvis — tas kļuvis pat lielāks, ūdens izkāpis no krastiem, un upuru akmenim vairs nevar tikt klāt.

Amnundaks sarauca pieri: viņš nezināja, vai tā ir laba vai ļauna zīme, ka ezers izgājis no krastiem. Virsaitis, kā arvien grūtos brīžos, paļāvās uz šamani.

— Ejiet un pastāstiet šamanim, ko esat redzējuši… Pagaidiet!.. Kā jūs uzzinājāt, ka pēdas sniegā atstājuši baltie cilvēki? Vai jūs pazīstat viņu apavus?

— Patiesību sakot, tās gan bija lāču pēdas, — vecākais no karavīriem atbildēja, — bet mēs domājām, ka baltie burvji pārvērtušies lāčos, lai mēs pēc pēdām nevarētu uzzināt, uz kurieni viņi aizgājuši.

Gorohovs sāka skaļi smieties. Onkiloni izbrīnījušies palūkojās uz viņu, bet Amnundaks nikni noprasīja:

— Kāpēc tu esi tik jautrs?

Gorohovs atģidās, ka viņam nebūtu izdevīgi, ja onkiloni zaudētu ticību balto cilvēku varenībai, un atbildēja:

— Man nāk smiekli, ka viņi ari Annuiru pārvērtuši par lāču māti: viņi taču bija trīs, bet karavīri redzējuši četru zvēru pēdas.

— Jā, jā, ceturtā zvēra pēdas bija mazākas — acīm redzot, sieviešu! — karavīri apstiprināja.

— Labi, ejiet pie šamaņa, — Amnundaks nosprieda.

… Aizsūtītie karavīri atgriezušies pavēstīja, ka šamanis pats gribot aiziet uz svēto ezeru, bet pēc tam atnākšot šurp uz lūgšanu; viņš pavēlējis sagatavot upurēšanai briedi.

Gorohovs, kura katru soli pēc Amnundaka rīkojuma uzmanīja karavīri, zvilnēja sava guļvietā un prātoja, vai tikai darījis labi, ka palicis viens pats pie onkiloniem. Ja atkal uznāks kādas nelaimes, onkiloni tās pierakstīs vai nu viņam, vai viņa biedru aiziešanai. No viņa prasīs to, ko viņš nevar izdarīt, sāks draudēt… Kas zina, ko šie ļaudis var sadomāt!

Varbūt viņam arī doties projām? Biedri apsolījuši gaidīt divas dienas un naktis. Tikai tagad viņu apsargā un nav viegli tikt projām. Un ko gan vakarā samelsīs šamanis? Gorohovs sadrūvējās pavisam, un tikai viņa sieva Raku, apsēdusies blakus, tērzēdama izklaidēja vīru.

Krēslā atnāca šamanis, čukstus apspriedās ar Amnundaku, pēc tam apsēdās pie uguns apsildīt savas kaulainās rokas; burvis stingi blenza liesmās, un viņa lūpas kustējās bez skaņas. Pēc brīža šamanis pacēla galvu un sacīja:

— Ir pienācis laiks!

— Sievietes, ņemiet bērnus un ejiet uz balto cilvēku mītni — tā ir tukša. Sēdiet tur, kamēr jūs pasauks! — virsaitis pavēlēja.

Gorohovam sametās baisi. Pagājušo reizi garu saukšanas laikā sievietes tāpat izraidīja no mītnes, un pēc tam naktī sekoja asiņainā upurēšana svētā ezera krastā. Par to viņš bija uzzinājis tikai šodien no savas sievas, kura netīšām izpļāpājās.

Vai tikai šoreiz šamanis netaisās ar upura palīdzību atsaukt ezeru atpakaļ krastos? Un šis upuris būs viņš! Pār muguru viņam pārskrēja saltums, un sirds pamira krūtīs.

— Ej ari tu kopā ar sievietēm uz savu mītni!., —

Amnundaks uzrunāja jakutu. — Sievietes, raugieties, lai viņš nekur neiet projām — jūs par viņu atbildēsiet!

Gorohovs mazliet nomierinājās. Ja jau viņu taisītos upurēt, kāpēc tad atlaistu vienīgi sieviešu pavadībā?

Ja Gorohovs zinātu, ka Amnundaks pēc viņa aiziešanas pavēlēja diviem karavīriem apsargāt zemnīcu no ārpuses, viņš nebūtu tik mierīgs.