Saņņikova Zeme

Ņikiforovs atnesa lielu klēpi žagaru, sasēja tos ar virves galu, aizdedzināja un ķekša galā pastiepa pāri bezdibenim. Ordins un Gorjunovs nogūlās kraujas malā, lai gaisma nekristu acīs, un uzmanīgi lūkojās dziļumā. Žagari ātri iedegās spožās liesmās un apgaismoja nogruvuma vietu. Tur, starp kupenu ar iecirstajām kāpnēm un citu, zemāku sniega mēli, varēja saskatīt tikai duļķainus ūdeņus, kas vēl viļņojās, un bazalta bluķus, kas bija sagāzusies cits uz cita. un slējās virs ūdens. Ne starp bluķiem, ne ūdenī nemanīja ne zīmes no cilvēka, nartām vai mantām. Nogruvums bija visu apracis. Virve pie ķekša pārdega, un liesmojošais žagaru klēpis aizlidoja lejā, nokrita uz klinšu bluķiem un, dažas minūtes turpinādams degt, vēl labāk apgaismoja notikuma vietu, bet nekas cits tur nebija saskatāms.

Jauns apakšzemes grūdiens piespieda gulošos pielēkt kājās: viņu acu priekšā no kraujas malas atlūza vēl daži nelieli bluķi un nogāzās lejā.

— Aizvilksim nartas tālāk projām no šejienes! — Gorjunovs uzsauca. — Kaut tikai neatkārtotos nelaime!

Visi trīs kopā ar Annuiru, kas klusēdama noraudzījās šajā traģēdijā, aizvilka nartas un pēc tam arī guļammaisus tālāk no kraujas malas, iepretim noejai. Kupena ar savas ledus masas smagumu kaut cik balstīja stāvo bazalta sienu, un šķita, ka te būs drošāk. Uz terases, augšējās krants pakājē, arī nebija visai droši — no augšas jau bija nogruvuši vairāki akmeņi.

Tāli dārdi satricināja gaisu, un visi paraudzījās uz ziemeļiem. Tur pāri ieplakas ziemeļu daļai mutuļoja dūmu un tvaiku stabi, ko vietām apspīdēja baismīga sarkana gaisma; bija dzirdami bieži, spēcīgi sprādzieni, kas bezgalīgi atbalsojās klinšu sienās. Pie katra sprādziena terase zem kājām viegli nodrebēja.

— Vulkāns mostas! — Ordins noteica.

— Bet cilvēki, nelaimīgie cilvēki, kas tur paglābušies no plūdiem! Kas notiks ar viņiem? — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu biedrs tikko gājis bojā šeit, otrs ies bojā tur, un atkal mēs neko nevaram palīdzēt!

Annuira piekļāvās Ordinam un raudzījās tālumā; asaras ritēja pār meitenes vaigiem, un viņa drebēja aizturētās elsās.

— Vai tiešām pienācis gals šai zemei? — Ņikiforovs izbrīnījies vaicāja. — Tur gan iet vaļā: skatieties, no zemes gāžas dūmi un uguns!

Ziemeļos, sajaukdamies cits ar citu, augšup cēlās nevis viens, bet gan vesela kolona melnu dūmu un baltu tvaiku stabu un mutuļodami uzvijās daudz augstāk par ieplakas malām, tas ir, kādu trīstūkstoš metru augstumā; šur tur dūmu vālos kā raķetes lāktīja ugunīgi loki, ko iezīmēja augstu lidojošie sakaitētie akmeņi. Dažreiz no zemes dzīlēm izlauzās tvaiku mākonis, ko pavadīja artilērijas zalvēm līdzīgu sprādzienu virkne, un kāpa uz augšu, plezdamies plašumā. Dūmu un tvaiku mākoņos iedegās aizvien spožāka blāzma — acīm redzot, šur tur jau izplūda kvēlojoša lava. Skumjais mēness, pamazām slīgdams uz rieta pusi, vēl joprojām apgaismoja ieplaku un sudraboja ezera ūdeņus, kas nemitīgi viļņojās.

— Jā, Saņņikova Zemei, acīm redzot, pienācis gals! — Ordins ierunājās. — Mēs atklājām šo zemi, un mūsu acu priekšā tā iet bojā!

— Kad kļūs gaišāks, paskatīsimies, vai kaut kā nevar nolaist lejā laivu un aizbraukt palīgā bojā ejošajiem, — Gorjunovs ierosināja.

Sēdēdami uz guļammaisiem, viņi abi un Annuira, kas visu laiku spiedās klāt Ordinam, sagaidīja rītu, vērodami izvirduma plosīšanos, pārmīdami pa vārdam un pieminēdami bojā gājušo biedru. Ņikiforovs, kādu laiciņu paskatījies, atkal nolikās gulēt.

Beidzot šausmīgā nakts bija galā, austrumos iedegās rīta blāzma, un kļuva aizvien gaišāks. Annuira sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Ordins un Gorjunovs tagad varēja apskatīties, kas naktī noticis ar terasi. Visa tās austrumu puse bija pazudusi, un tai vietā rēgojās stāvs, ar smaili uz leju vērsts ķīlis, nogruvuma atlūzuma līnija. Šī terases daļa, acīm redzot, bija ieplaisājusi jau agrāk, un zemestrīces grūdiens deva tikai impulsu, kas pārvarēja masas inerci; atšķēlusies klints daļēji nobruka uz kupenas, daļēji ūdenī un gāzdamās sadrupa atsevišķos bluķos. Kupenas milzīgajā robā ledu klāja melna smelkne, šķembas un akmeņi; apakšā no ūdens slējās sagāzušies bluķi. Naktī duļķes ūdenī bija nosēdušās, un no augšas varēja saredzēt ezera dibenu; to apskatīja viscaur ar binokli, tomēr, atskaitot melnos akmeņus, nekas nebija manāms. Nogruvums bija apglabājis uz visiem laikiem gan Kostjakovu, gan visus ekspedīcijā savāktos materiālus.

Apskatījuši kupenā izrauto robu, ceļotāji pārliecinājūs, ka tam varēs tikt pāri, ja izcirtis stāvajā ledus krauti pakāpienus uz leju un otrā pusē uz augšu.

— Nekas, līdz pusdienām mēs to izdarīsim, — Gorjunovs sacīja. — Abas laivas puses virvē nolaidīsim lejā un vēlāk atkal uzvilksim augšā. Iekodīsim — un pie darba!