Saņņikova Zeme

Ieplakas ziemeļos izvirdums joprojām pieņēmās spēkā, un visa pamale tinās tvaika un dūmu mākoņos; par izvirduma spēku liecināja eksplozijas, kas lika drebēt terases klintīm. Tvaiku un dūmu siena aizsedza skatītāju acīm katastrofas vietu. Dienas gaismā varēja vienīgi saskatīt, ka baisā siena aizstiepusies pari visai ieplakai. Kādā vietā šaipus sienas pēkšņi uzliesmoja uguns un ātri izplatījās uz abām pusēm. Binoklī bija redzams, ka tur deg meži.

— Šķiet, onkilonu stāvoklis ir bezcerīgs! — Ordins sacīja. — Tagad ir skaidrs, ka izvirdums sācies nevis ieplakas ziemeļu galā, bet gan vidienē, aptuveni tai vietā, līdz kurienei mēs vakar bijām aizbraukuši, tas ir, tur, kur ļaudis bija paglābušies no ūdens. Varbūt izvirdums aptvēris arī visu ieplakas ziemeļu daļu.

Abi atgriezās pie nartām; tēja bija uzvārījusies. Ņikiforovs nesa terases rietumu stūri piesietajiem suņiem kaltēto gaļu un pēkšņi apstājās.

— Panāciet šurp! — viņš uzkliedza. — Te ož pēc nelaimes!

Gorjunovs, Ordins un Annuira, kas jau bija apsēdušies pie tējkannas, pielēca kājās un skrēja pie kazaka. Viņš stāvēja līdzās plaisai plaukstas platumā. Tā aizlocījās šķērsām pāri terasei no nakts nogruvuma vietas līdz rietumu galam. Nartas un cilvēki atradās starp plaisu un terases ārējo malu, suņi — otrā pusē.

— Vakar šīs plaisas nebija, — Ņikiforovs sacīja.

— Draņķīgi! Iespējams jauns nogruvums, — Gorjunovs konstatēja.

— Pietiek vēl viena krietna apakšzemes grūdiena, lai klints nogāztos, — Ordins piebilda. — To, acīm redzot, balsta kupena, citādi mēs jau naktī būtu nobrukuši lejā.

— Liekas, ka vajadzēs lasīties projām no šejienes, lai cik skumji tas būtu! — Gorjunovs ierunājās. — Citādi nonāksim turpat, kur guļ Kostjakovs.

— Aizvilksim labāk mantas pāri plaisai!

Tā ari izdarīja. Beidzot ceļotāji apsēdās brokastot, tomēr visu laiku ar bažām raudzījās uz plaisu, kas melnēja trīs soļu attālumā no viņiem, gaidīdami, ka kuru katru mirkli tā pavērsies un no jauna gāzīsies lejup akmeņu masa, šoreiz tieši uz kupenas.

Paēduši ķērās pie darba: divi paņēma līdzi virves un pa akmenī izcirstajiem pakāpieniem uzrāpās uz kores, divi palika lejā uz terases; citu pēc citas uzvilka augšā abas nartas, laivu un mantas, pēc tam atraisīja un uzdzina augšā suņus, atskaitot vienu, ko naktī bija nositis krītošs akmens.

Gorjunovs, palicis pēdējais uz kļūmīgās terases, piegāja vēlreiz pie kraujas malas, paskatījās lejā un čukstus pateica atvadu vārdus bojā gājušajam biedram.

ŅIKITAS PIEDZĪVOJUMI

Tajā dienā, kad aizgāja projām biedri, Gorohovs pamodās diezgan vēlu; viņu no miega iztraucēja sieviešu balsis:

— Kur palikusi Annuira? Viņa laikam naktī aizbēgusi pie sava vīra, baltā burvja! Nav paklausījusi aizliegumam!..

— Ejiet un atvediet viņu šurp! — atskanēja Amnundaka balss.

— Velciet viņu šurp aiz matiem, ja pati nenāk! — piebilda sievietes balss.

Te Gorohovs atcerējās, ka viņa biedri šajā naktī taisījušies iet projām, un viņam kļuva smagi ap sirdi. Jakuts sāka ātri ģērbties, lai uzzinātu, vai biedri aizgājuši. Tomēr viņš nepaspēja apģērbties, kad jau atgriezās Annuena un divas citas sievietes, kas bija sūtītas pēc Annuiras, un pavēstīja sarūgtinātā tonī:

— Mītne ir tukša, nav ne Annuiras, ne balto burvju, palicis tikai viens pats suns!

— Vai jūs labi apskatījāties? Viņi droši vien krietni sasegušies un guļ, — Gorohovs sacīja.

— Mēs gribējām iet iekšā, bet suns sāka rūkt uz mums. Mēs pakliedzām — neviens neatsaucās. Vai tik nav nomiruši?

— Es paskatīšos pats, — Gorohovs, dodamies uz durvīm, sacīja.

— Atved šurp Annuiru! — virsaitis viņam uzsauca.

Gorohovs, iedams uz zemnīcu, jau nemaz vairs nešaubījās, ka biedri aizgājuši. Tomēr jakuts cerēja, ka viņi būs atstājuši kādu norādījumu, kā izskaidrot onkiloniem viņu soli; Gorohovs gribēja vismaz mierīgi apdomāt, ko lai saka Amnundakam, lai nepadarītu ļaunāku savu stāvokli. Zemnīcā, priecīgi smilkstēdams, viņu sagaidīja Raibais, ko biedri bija ieslodzījuši, lai viņš nesekotu pa pēdām cilvēkiem un Kurmim. Gorohovs tūliņ ieraudzīja pie staba piesprausto papīra gabalu. Viņš izburtoja zīmīti pa zilbēm vairākas reizes, lai labāk iegaumētu, un atgriezās Amnundaka zemnīcā.

— Kur tad Annuira? — viņam tūliņ uzklupa Annuena.

— Pagaidi! Ļauj pateikt, kas sakāms! Baltie ļaudis aizgājuši uz savu nometni pēc silta apģērba. Redzi — ārā sniegs un aukstums, bet viņiem apģērbs palicis tur. Arī man apsolījuši atnest. Atgriezīsies rīt pret vakaru.

— Kā tu visu to vari zināt, ja viņi ir aizgājuši? — Amnundaks iesaucās.

— Te viss ir uzrakstīts, viņi man atstājuši vēstuli. Še, izlasi! — Gorohovs, tikko valdīdams smieklus, pastiepa virsaitim papīra lapu.

Amnundaks pagrozīja lapu rokās, ieraudzīja uz papīra kādas melnas zīmes un pavēstīja:

— Aizsūtīšu to šamanim — viņš uzzinās, vai tas ir tiesa, ko tu mums te stāsti.

— Un kāpēc Annuira aizgājusi kopā ar viņiem? Viņai siltais apģērbs bija šeit! — greizsirdīgā Annuena nerimās.

— Tas nozīmē, ka viņa mīl savu vīru stiprāk nekā tu! — Gorohovs atcirta.

— Virsaitis man aizliedza viņu mīlēt — un es paklausyvirsaiša pavēlei.