Saņņikova Zeme

Nakts bija diezgan silta, un ceļotāji, taupīdami malku, naktī uguni nekurināja, jo uz augstās terases jutās pilnīgā drošībā: te gulētājiem nemanīti nevarēja piezagties ne plēsīgie zvēri, ne vampu, ne onkiloni, — ikvienam ceļu aizsprostoja plašie ūdeņi. Jau dienā vīri bija piekrāvuši vienas nartas, pārklājuši kravu ar zvēru ādām un nosējuši ar virvēm. Šajās nartās atradās visi ekspedīcijas materiāli: dabaszinātniskās un etnogrāfiskās kolekcijas, fotogrāfijas un dienasgrāmatas. Krava gan nebija pārāk smaga, tomēr aizņēma daudz vietas. Piekrautās nartas stāvēja patālāk no citām, tuvu terases malai. Līdzās tām apgūlās Kostjakovs, lai pasargātu no suņiem svaigo gaļu, kuru pa nakti salika augšā uz kravas. Pārējās divas nartas, piekrautas tikai daļēji, atradās tuvāk suņiem, sagrieztas šķērsām pāri laukumam, un tām līdzās guļammaisos apgūlās pārējie.

Pēc pusnakts Gorjunovs pamodās no viegla grūdiena sānos, šķita, ka viņu kāds modina. Viņš atvēra acis, ieraudzīja, ka neviena nav, un taisījās no jauna iesnausties, kad izdzirda tālus pērkona grāvienus.

«Lietus mums šobrīd uznāks īsti nelaikā, telti uz kailiem akmeņiem nenostiprināsi!» Gorjunovs nodomāja, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Debesis bija skaidras, un mēness apspīdēja visu ieplaku. Viņš nolaida galvu un tagad skaidri sadzirdēja zem sevis dobju dunoņu.

«Vai tiešām pazemes katastrofa vēl nav mitējusies?» viņš domāja. «Dienā viss bija klusu, šķita, ka zemestrīce beigusies ar ieplakas dibena ieslīgšanu un ūdens ieplūšanu. Varbūt tā bijusi tikai prelūdija?»

Spējš apakšzemes grūdiens pasvieda Gorjunovu uz augšu un pārtrauca viņa domu.

— Atkal drebina! — ieskanējās Ordina miegaina balss.

Gorjunovs piecēlās guļammaisā sēdus un palūkojās uz ezeru, kas bija stipri pārvērties: apakšzemes grūdiens bija sabangojis ūdeni, viļņi putodami un plīsdami apļiem vēlās uz visām pusēm; pret mēnesi pavērstās slaidos lokos izliektās viļņu nogāzes mirgoja, it kā tur plūstu spožs dzīvsudrabs. Bangas, triekdamās pret kraujām, šņāca, un no augšas, uzsizdami šļakatas, ūdenī gāzās klinšu bluķi.

Cits citam sekoja vēl vairāki spēcīgi grūdieni. Te pēkšņi Gorjunovs izdzirda turpat līdzās asu, šāvienam līdzīgu brīkšķi un, šausmu stingumā nespēdams pakustināt nevienu locekli, ieraudzīja, ka dažu soļu attālumā paveras melna plaisa un daļa terases, uz kuras gulēja Kostjakovs līdzās nartām, mazliet sasveras, tad ātri sagāžas slīpi un nobrūk lejā. Izmisīgs kliedziens saplūda ar ūdens šļakstiem un klinšu bluķu dārdiem, un gaisā uzvijās putekļu mākonis. Viss norisinājās dažās sekundēs. Vēl dažus mirkļus varēja dzirdēt, kā pamazām pierimst krācošie viļņi, ko krītot bija sacēlušas milzīgās akmeņu masas.

Gorjunovs, trīcēdams pie visām miesām, ar pūlēm izlīda no guļammaisa. Viņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — no rīkles izlauzās vienīgi dreboši sēcieni. Divu soļu attālumā melnēja svaigā lūzuma līkloču līnija, un terases austrumu daļas vietā tagad bija tumšs bezdibenis. Viņš pierāpoja pie malas un palūkojās lejā — bangojošajos ūdeņos melnēja nogruvuma klinšu bluķi; kupenā rēgojās plats robs, ko laikam bija izgrāvis kāds sānis atlēcis akmens.

— Kas ir, kas noticis? — atskanēja Ordina balss. Viņš bija gulējis tik ciešā miegā, ka tikai brīkšķis un nogruvuma dārdi to beidzot uzmodināja.

— No … no … nogruvums … Kostjakovs … nartas … nogāzušās! — Gorjunovs, joprojām raudzīdamies lejup, ar pūlēm izrunāja.

Briesmīgā ziņa uzreiz uzrāva Ordinu kājās.

— Tad vajag meklēt, palīdzēt, vilkt laukā! Ātrāk! — viņš sauca, līzdams ārā no guļammaisa. — Ei, Ņikiforov, celies augšā! Šurp! Kur laiva?

— Nav iespējams! — Gorjunovs sacīja izmisušā balsī. — Nolaist laivu nav iespējams. Nogruvums saārdījis kupenu. Un Kostjakovs ir aprakts.

— Kā jūs to zināt?

— Viņš savā guļammaisā kopā ar nartām noslīdēja lejā, tikko atlūzusi terases daļa sasvērās slīpi, un iegāzās ūdenī, pirms vēl bija nobrukusi visa klinšu masa; nogruvums uzgāzās viņam taisni virsū.

Ordins piegāja pie kraujas malas un arī lūkojās lejup.

— Neko neredz, tikai ūdens un nogruvušie klinšu bluķi. Ja Kostjakovam nebūtu uzgāzušies virsū akmeņi, guļammaiss būtu pacēlis viņu virs ūdens.

— Kādas šausmas! — Ordins iestenējās. — Acu priekšā gājis bojā cilvēks, un neko nevar palīdzēt!..

Uzmetis skatienu kupenai, viņš saprata, ka nokāpt lejā bez ilgas sagatavošanās nav iespējams — ledus korē rēgojās metrus piecpadsmit plats un metrus desmit dziļš robs.

— Vai nevarētu nolaisties virvē tieši no kraujas līdz ūdenim? — viņš ierosināja.

— Pietiekami stipru virvju mums iznāktu tikko pusei augstuma — šeit taču ir vairāk nekā astoņdesmit metru, — Gorjunovs atbildēja.

— Un mēs divatā nenoturēsim cilvēku tik ilgu laiku, — pienākušais Ņikiforovs piebilda.

— Ir gājis bojā ne vien Kostjakovs, pagalam arī visi mūsu ekspedīcijas materiāli! — Ordins iesaucās.

— Ja, pagalam! — Gorjunovs bezcerīgā balsī izdvesa.

— Vajag vismaz apgaismot nogruvuma vietu — tā atrodas ēnā un slikti saredzama. Varbūt Kostjakovs aizsviests sānis un guļ bez samaņas!