Saņņikova Zeme

Laiva slīdēja gar krūmiem, kuri līdz pat galotnēm atradās zem ūdens; pa labi krūmi pārgāja mežā; pa kreisi līdz pat klinšu sienas pakājei pletās rāmi ūdeņi, vietām kā mazas saliņas rēgojās lielāki klinšu bluķi. Uz kraujas terasēm šur tur manīja klinšu aunus, kas vai nu stāvēja nekustēdamies un blenza uz leju ūdeni, vai arī skraidelēja šurpu turpu. Siem dzīvniekiem draudēja bada nāve, jo viņu barība — sūnas un zāle — atradās zem ūdens, turpretim uz terasēm gandrīz nekas neauga. Uz akmens bluķiem, kas rēgojās virs ūdens, redzēja paglābušos sīkos dzīvnieciņus — pīkstētājus, kas mitinās akmenājos, žurkas un peles; dažviet starp sīkajiem grauzējiem kā milzis grozījās zaķis. Cieši piespiedušies cits pie cita, zvēriņi tupēja uz akmeņiem un gaidīja bada nāvi. Kāda klinšu bluķa tuvumā ceļotāji noskatījās, kā no liela augstuma, spārnus sakļāvis, šaujas lejup ērglis, sagrābj zaķi un aiznes to, turklāt daļa sīko dzīvnieciņu, kas bija patvērušies uz saliņas, izbīlī sakrita ūdenī. Arī citi plēsīgie putni riņķoja pāri ūdeņiem, nolūkojot viegli iegūstamo laupījumu. Bet vai tā pieliks ilgam laikam? Pēcāk arī plēsoņus gaidīs bada nāve. Uz lielas klints laivinieki pamanīja sadrūzmējušos vilkus un lapsas; daži zvēri gulēja, daži stāvēja, skatieniem pavadīdami garām braucošos cilvēkus.

Pēc divām stundām parādījās svētais ezers, ko tagad varēja pazīt vienīgi pēc raksturīgās pusaplī izliektās kraujas, kas ietvēra ezeru. Tuvodamies šai vietai, Gorjunovs, kas sēdēja pie airiem, ievēroja, ka airēt tagad ir grūtāk. Apturējuši laivu, abi pārliecinājās, ka pretim plūst manāma straume un ūdens ir vēl sāļāks un tīrāks. Pie paša ezera straume kļuva vēl stiprāka, un virs krātera ūdens mutuļoja uz augšu, paceldamies lēzenā paugurā.

— Vai redzat, ūdens vēl joprojām ieplūst ieplakā, turklāt diezgan spēcīgi, — Ordins sacīja.

Viņi iegrūda ūdenī ķeksi un tik tikko sasniedza dibenu, bet ķeksis bija trīs metrus garš.

— Pat upuru akmens nav redzams, — Gorjunovs piebilda. — Tas taču pacēlās kādus divus metrus virs ezera.

Pabraukuši vēl kādu laiku gar ieplakas malu, ceļotāji ievēroja šauru klaja ūdens joslu, kas aizstiepās meža dziļumā vajadzīgajā virzienā, un sāka irties uz turieni. Drīz vien kanāls kļuva šaurāks un laiva slīdēja starp kokiem. Applūdušais mežs likās dīvains:-kailie lapu koki, zaļās egles un dižegles pacēlās tieši no ūdens, aplipušas sausām lapām un zariem, kā arī visādiem gružiem; ceļā bieži gadījās beigti putni un sīki dzīvnieciņi. Koku zaros, žēli čivinādami, vietām lidinājās putni. Patvērušās uz sausu zaru kaudzēm, sēdēja peles un žurkas, seski, zebiekstes un caunas — plēsīgi zvēriņi līdzās grauzējiem, kurus tie parasti medīja. Saule, laiku pa laikam izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīdēja šo neparasto, šausmīgo ainavu.

Pa mežu vajadzēja irties piesardzīgi, lai neuzdurtos kādai siekstai vai asam sausam zaram. Beidzot priekšā kļuva gaišāks un parādījās klaji ūdeņi — applūdusi nora. Izbraukuši klajumā, ceļinieki sāka uzmanīgi raudzīties apkārt, pūlēdamies uzminēt, vai te bijusi Amnundaka apmetne. Meža ieloks šķita svešs. Pēkšņi viņu uzmanību saistīja ūdens mutulis ezera vidū netālu no laivas. Ūdens pacēlās uz augšu lēzenā paugurā, no kura izlauzās tvaika mutulis.

— Šī ņav tā nora, kur mēs dzīvojām! — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu ezers nemeta burbuļus.

— Ari es domāju, ka šis ir klajums, kas atradās tālāk uz dienvidiem, — Ordins atbildēja. — Tagad ir skaidrs, ka zemi applūdina ne vien jūra, bet arī apakšzemes ūdeņi, kuru pieplūde atjaunojusies… Bet šeit jābūt saldūdenim, — viņš piebilda un, vēlēdamies padzerties, pasmēla plaukstā ūdeni. — Gandrīz pavisam salds un diezgan karsts, — viņš konstatēja, kaut kā remdējis slāpes.

— Mūsu laivai karsts ūdens nepavisam nav derīgs! — Gorjunovs sacīja. — Tas var kaitēt ziedei, ar ko aiztrieptas šuves, un impregnējumam — no burbuļiem vajadzēs turēties tālāk.

Laivinieki pa šauru kanālu devās uz ziemeļiem un drīz vien izīrās klajumā, kur bija apmetne; šo vietu viņi pazina pēc retā, izcirstā meža.

— Redz, kur mūsu zemnīca! — Ordins iesaucās.

Ezera otrā malā virs ūdens tikko pacēlās zemnīcas augstā centrālā daļa; uz tās vēl gulēja kūstoša sniega lēkšķes un krijas gabals, ar ko naktī pa pusei aizbāza dūmeju. Vīri pieīrās pie zemnīcas. Ordins izkāpa no laivas uz šīs saliņas un, noliecies pār dūmeju, iesaucās:

— Cik daudz labu mantu šeit uzpeldējis!

Viņš izvilka no čukura kažokādas segu, vairākas sieviešu jakas un bikses, spilvenu, koka bļodu un apgruzdušas pagales. Visas mantas bija uzpeldējušas augšā juku jukām un piemirkušas ūdenī.

— Spilvenu un segu paķersim līdzi, noderēs Annuirai, — viņš sacīja. — Vajag tikai labi izgriezt, lai notek liekais slapjums.

Izvilcis mantas no ūdens, Ordins atgriezās laivā un īrās uz virsaiša zemnīcas pusi. Seit virs ūdens rēgojās vienīgi četri centrālie stabi un daļa jumta. Ar ķeksi zem ūdens viņi uztaustīja zemes kaudzi un zem tās apraktos baļķus.