Saņņikova Zeme

Darbā nogurušie ceļotāji agri nolikās gulēt starp četriem ugunskuriem un, Kurmja un Baltiņa apsargāti, aizmiga ciešā miegā. Ap pusnakti viņus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens. Izbīlī pietrūkušies no miega, viņi uzmanīgi ieklausījās; no pazemes atskanēja skaidri sadzirdami dārdi, it kā tur pa nelīdzenu bruģi ripotu smagi pajūgi; dārdiem drīz vien pievienojās gan tuvi, gan tāli rībieni — no kraujām gāzās lejup atlūzuši klinšu bluķi; zem gulētājiem drebēja zeme. Tomēr visas šis skaņas drīz vien pārmāca neganta gaudošana — ledus alās plosījās ieslodzītie suņi.

Ceļotāji nakšņoja zem klajas debess, turklāt pietiekami tālu no klinšu sienas pakājes, tāpēc viņiem nekur nevajadzēja bēgt un viņi joprojām palika savos guļammaisos, protams, diezgan uztraukti.

Drīz sekoja vēl viens grūdiens, jau krietni stiprāks; gulētāji juta, ka viņus mazliet pasviež uz augšu; uzplivoja dziestošo ugunskuru liesmas, un gruzdošās pagales un ogles pašķīda uz visām pusēm. Tepat tuvumā kaut kas rībēdams nogāzās, un Gorjunovs, kas gulēja iepretim ieejai alā, kurā vēl nesen bija stāvējusi telts un ceļotāji pārlaiduši iepriekšējo nakti, ieraudzīja, ka no alas griestiem nobrukuši vairāki lieli ledus bluķi.

— Kāda laime, ka mēs nakšņojam šeit, nevis alā! — viņš iesaucās. — Tagad mēs tur būtu nospiesti!

— Vai suņiem viņu mītnēs nedraud briesmas? — Ordins uztraucās.

— Diezin vai. Viņu alas nav lielas un atrodas pašā augstākaja un biezākajā kupenas daļā.

— Ja suņus izlaidis ārā, viņi izklīdīs kur kurais, — Ņikiforovs sacīja. — Un piesiet viņus nekur nevar — nartas ir augšā. Lai sēž vien!

Tomēr vēl vairāki spēcīgi apakšzemes grūdieni piespieda ceļotājus mainīt savu lēmumu. Acīm redzot, nojauzdami briesmas, suņi sāka tik izmisīgi gaudot, ka Ņikiforovs ar cirvi rokās, grīļodamies gluži kā uz kuģa klāja vētras laikā, aizskrēja pie alām, atvēla 110 ieejas ledus bluķus un izlaida dzīvniekus ārā. Suņi lauzas brīvibā, gluži kā jēgu zaudējuši, lēkdami cits citam pāri, bet tūliņ pārstāja gaudot, paskrējuši dažus soļus sāņus, saspiedās ciešā muzgulī un, astes luncinādami, raudzījas savā kajurā.

Ņikiforovs atnesa streņģes, piesēja pietām suņus, aizveda visus trīs aizjūgus katru uz savu pusi un lika nogulties netālu no ugunskuriem. Pēc tam viņš ielūkojās alās un atgriezies sacīja:

— Kranči ne velti tā plosījušies — ledus ieplaisājis tieši virs viņu galvām, spraugā var pat roku iebāzt. Tā vien raugies, ka iegāzīsies griesti.

— Šonakt visas onkilonu zemnīcas droši vien atkal sabrukušas, — Gorjunovs ieminējās.

— Jauno nelaimi viņi tagad pierakstīs mūsu aiziešanai, — Kostjakovs piebilda.

— Vai arī tam apstāklim, ka viens no mūsējiem palicis pie viņiem, — piemetināja Ordins. — Un Gorohovam būs grūti tikt projām, ja viņš tagad to vēlētos.

Annuira klausījās, neteikdama ne vārda, bet ar asarām acīs. Viņas ģinti un visu cilti piemeklējusi jauna nelaime, un, kaut gan viņa bija pametusi onkilonus, tomēr ciltij uzbrukušais posts viņu dziļi sarūgtināja.

— Varbūt šī zemestrīce nāks visiem par labu, — Ordins pūlējās mierināt meiteni. — Ja tā atjaunos karstā ūdens un tvaika apakšzemes ceļus, tad atgriezīsies siltums un onkiloni dzīvos atkal tāpat kā senāk, bet zemnīcas nebūs grūti atjaunot.

Annuira jau zināja, kāpēc sals uznācis tik agri, un, izdzirdusi Ordina domas, nomierinājās; viņa pateicībā ielūkojās vīram acīs un slepus noglāstīja viņa roku.

— Un kāpēc gan viņi nebūvē mājokļus tā, kā bija uzcelts mūsējais? Tas droši vien nav sagruvis, — viņa beidzot sacīja.

— Varbūt pēc mūsu aiziešanas viņi sāks tā darīt. «Burvji» aizgājuši, bet viņu mājoklis stāv un nesagrūst, — Gorjunovs piebilda.

— Bet vai tagad ieplakas ziemeļu daļā nesāksies izvirdums? — Kostjakovs ieminējās.

Visi nevisus palūkojās uz ziemeļiem. Tomēr biezos mākoņos titās debesis bija melnas, un nekur nemanīja sarkanīgu atblāzmu, kas varētu norādīt, ka tur kāda vietā no zemes dzīlēm izplūst lava.

Apakšzemes grūdieni laiku pa laikam atkārtojās, kaut gan daudz vājāk. Beidzot nogurums ņēma virsroku, un visi iesnaudās.

Taču miegs bija nemierīgs, un te viens, te otrs uztrūkās, paslējās no savas guļvietas un izbīlī skatījās apkārt, bet pēc tam, pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, kupenas nebrūk lejā un ugunskuri joprojām deg, no jauna nolaida galvu. Ņikiforovs pa reizei piecēlās un piesvieda ugunskuros malku. Tā vilkās šī briesmīgā nakts.

Austrumos mākoņi kļuva aizvien gaišāki un pēc tam iespulgojās vēl neredzamās saules staru sarkanīgajā atblāzmā. Mākoņu fonā tikko manāmi iezīmējās tuvākās klinšu sienas kore un virsotnes, un uz tām iemirdzējās baltās sniega joslas. Ziemeļos kļuva manāmas meža joslas kontūras; kupenas šķita izaugušas lielākas un baltākas, ugunskuru liesmas blāvākas. Pirmsausmas saltums uzmodināja snaudošos.

— Vai nebūtu laiks uzvārīt tēju, kamēr uzausīs gaisma? — Gorjunovs ieteicās. — Un pēc tam augšā, pie darba, kamēr vēl nav ieradušies vajātāji.

— Tiesa gan! — sacīja Ņikiforovs, pielēkdams kājās. — Ja jau jāiet, tad jāiet projām laikā!