Saņņikova Zeme

— Nē, tas bija agrāk. Viņa klātbūtnē to nerunāja. Viņš atnāca un sāka stāstīt, ka gribot būt onkilons, iešot no jums projām un dzīvošot pie mums, viņš negribot uzlaist onkiloniem nekādas nelaimes. Visu vakaru stāstīja, cik slikta dzīve esot jūsu zemē. Tagad onkiloni saprot, kāpēc jūs esat atnākuši uz šejieni, — jūs meklējat savai ciltij labu zemi. Amnundaks tā arī pasacīja: «Tātad viņi ir spiegi un okšķeri! Bet mēs viņus nelaidīsim no šejienes projām, citādi viņi atgriezīsies ar lielu karavīru pulku un uzbruks mums ar saviem zibeņiem — tad onkiloniem būs gals!»

— Vai Ņikita neteica, ka mēs rīt taisāmies iet projām?

— Nē, neteica vis. Viņš tikai par sevi visu izstāstīja. Amnundaks viņu uzslavēja un uz šo nakti atdeva viņam sievu. Pēc tam pavēlēja, lai rīt ataicinot šamani — vakarā izvaicāšot garus laikam par jums un arī par sniegu.

— Nu, Annuir, rīt no rīta mazā gaismiņā mēs iesim projām. Bet ko tu darīsi, vai nāksi man līdzi?

— Iešu tev līdzi, kur vien gribēsi, ja es tur, jusu zemē, būšu tev vienīgā — pirmā sieva, — Annuira atbildēja.

— Jā, tu būsi man ne tikai pirmā, bet gan viena vienīgā sieva.

Viņi abi vēl ilgi runājās, līdz Ordins, paskatījies pulkstenī, redzēja, ka rītausmas stunda jau tuvu, un uzmodināja biedrus; viņi uz ātru roku ieturēja brokastis un, tikko sāka aust gaisma, uz visiem laikiem atvadījās no mājīgās zemnīcas. Gorohovam viņi atstāja zīmīti ar lūgumu paziņot Amnundakam, ka viņi aizgājuši atgādāt šurp savu silto apģērbu un pēc dienas atgriezīšoties. Ja Gorohovs gribot viņus panākt, viņš to vēl varot izdarīt: viņi gaidīšot divas dienas ieplakas malā. Ceļotāji brīdināja Gorohovu, ka Saņņikova Zemei draudot šausmīga ziema un ka šeit nepavisam nebūšot labāk kā Kazačjē. Uzrakstīja arī, ka viņš varot atnākt uz bāzi vēlāk kopā ar onkiloniem un paņemt gaļas krājumus, ko Ņikiforovs sagatavojis ziemai, jo viņi visu tik un tā nevarēšot aizvest.

Zemnīcā viņi atstāja degam ugunskuru, lai dūmi kādu laiku vēl rādītu onkiloniem, ka tajā mitinās cilvēki; guļasvietas saklāja tā, lai izskatītos, ka tur atlaidušies ļaudis; tikai Annuira paņēma līdzi savu segu un visus apģērba gabalus.

Sniga sīks sniedziņš, kas drīz vien varēja paslēpt viņu pēdas. Tomēr pakaļdzīšanos vajadzēja novērst Gorohovam, vismaz līdz vakaram. Viņam atstāja Raibo, ieslodzītu zemnīcā.

Kad uzausa gaisma, bēgļi atradās jau vairākus kilometrus no apmetnes — klajumā, ko viņi tikai ar pūlēm varēja sazīmēt. Kā pa šiem četriem mēnešiem viss bija pārvērties! Toreiz — jauni, spilgti iespaidi, brīnišķīga, tikko atklāta zeme, pilna noslēpumu, kas gaida atklājējus, pavasaris, pirmais zaļums. Tagad — kaili meži, sniegā ieputināti klajumi; bēgšana no tumšās, māņticīgās tautas; priekšā garlaicīgs, bīstams un ilgs ceļš pāri lediem uz kontinentu; sarūgtinājums par biedru, kas līdz šim bija kopā dalījies visās grūtībās, bet tagad kļuvis neuzticīgs, un bažas par viņa likteni; beidzot — atstātās sievietes, kuras bija iepatikušās. Tikai Ordins likās priecīgāks par citiem — viņam līdzās pa sniegu mundri brida Annuira, kura viņa dēļ bija pametusi tuviniekus un ierasto dzīvi, grasījās atstāt dzimteni, un, neskatīdamās ar skumjām atpakaļ, devās pretim svešajai, jaunajai pasaulei, kas varēja iedvest viņai šausmas.

Pret vakaru ceļotāji sasniedza bāzi, sagādādami lielu prieku Ņikiforovam, kurš jau sen nebija saņēmis no viņiem nekādas ziņas. Bāzē viss bija kārtībā, ziemai sagatavoti lieli gaļas un malkas krājumi; suņi uzbarojušies un veseli, trūka tikai viena, ko bija saplosījis lācis kādās medībās. Kazaks brīnījās, kāpēc vīri nolēmuši bez kavēšanās doties projām no šīs bagātās zemes.

— Pagalam visi mani pūliņi! — viņš sacīja pārmetoši. — Kālab gan es tā centos, gāju medībās, šāvu, stiepu mājās, žāvēju un kūpināju? Kālab iznīdēju tik daudz dzīvu radību? Kālab sacirtu tik daudz malkas? Viss paliks tiem pašiem lāčiem, kaut velns viņus rāvis!

— Nebēdājieties, Kapiton, nevis lāči, bet gan cilvēki apēdīs jūsu sagādāto gaļu. Atnāks Gorohovs ar onkiloniem un aiznesīs visus krājumus uz apmetni.

— Kā, vai tad Ņikita nenāks mums līdzi uz mājām?! — kazaks pārsteigts iesaucās.

— Nē. Viņš nolēmis palikt šeit. Iemīlējis te sievieti, saka, šeit būšot labāk nekā Kazačjē.

— tJn tā nolēmis? Ak tu draņķis tāds! Viņam taču Kazačjē ir laulene, tiesa, vecs, negants sievišķis.

— Bet šeit jauna, labsirdīga. Viņš te dzīvos gluži kā kņazs.

— Un kas tad te atnācis kopā ar jums? Varbūt pavadīt? — kazaks, rādīdams uz Annuiru, jautāja.

— Nē, tā ir mana sieva, viņa nāks mums līdzi uz kontinentu, — Ordins atbildēja.

— Paskat vien! — Ņikiforovs novilka, ziņkārīgi aplūkodams samulsušo sievieti, kura pietiekami labi nepārvaldīja krievu valodu, lai saprastu ātro sarunu, tomēr nojauta, ka runa ir par viņu.

— Tātad Ņikitas vietā mums līdzi nāks šejienes cilts sievišķis! Nezinu, kā mēs tiksim galā ar suņiem, — viņa tak nevarēs stāties Ņikitas vietā, sunīšus droši vien nav pat redzējusi, kur nu vēl nartas vadījusi. Ek, tīrais posts un bēdas!