Saņņikova Zeme

Piecpadsmitā augusta rītā iepūtās ziemeļu vējš un sākās īsta sniega vētra — sniga sniegi, un temperatūra turējās vairākus grādus zem nulles. Ap pusdienas laiku pārstāja snigt, un, izgājuši no zemnīcas, ceļotāji ieraudzīja Saņņikova Zemi pilnīgā ziemas tērpā — klajumu klāja bieza, balta villaine, sniegs rotāja kailos lapu kokus un skujkoku mežus. No virsaiša zemnīcas savukārt iznāca onkiloni un lūkojās visapkārt; sievietes tūliņ aizskrēja pie viņiem.

Krēslā pie ceļotājiem atnāca Amnundaks, kas jau sen nebija te rādījies — kopš strīda pēc zemestrīces, kas sagrāva viņa zemnīcu. Virsaitis apsēdās pie ugunskura un, sildīdams rokas un stingi raudzīdamies liesmās, uzsāka šādu runu:

— Kas gan notiks ar mums, baltie cilvēki? Ziema atnākusi veselu pilnmēness laiku agrāk nekā parasti. Koku lapas nav pat nodzeltējušas, bet sasalušas. Putni aizlaidušies, saule nesilda. Ja uzsnigs vēl biezāks sniegs, mūsu brieži ies bojā. Un vērši, zirgi un degunradži arī ies bojā. No kā pārtiks onkiloni?

Ceļotāji klusēdami klausījās virsaiša gaušanos; viņi zināja, kāpēc sals uznācis pirms laika, un zināja arī, ka nav nekādu cerību uz stāvokļa uzlabošanos, iekām neatjaunosies pazemes ceļi, pa kuriem ieplakai pieplūda siltums. Bet kurš gan varēja pateikt, kad tas notiks? Vai viņi drīkstēja dot Amnundakam kādas cerības?

Nesaņēmis atbildi, virsaitis piecēlās un, draudošā žestā izslējis roku, sacīja:

— Un visu to esat izdarījuši jūs! Jūs atnācāt pie mums no sniega un sala zemes un atnesāt šurp salu un sniegu, tāpēc ka tie jums patīkami, jums tīk dzīvot baltā zemē, baltie cilvēki! Ar aukstumu un sniegu jūs gribat pazudināt visus onkilonus, lai sagrābtu mūsu zemi. Čukči atdzina mūsu senčus uz šejieni! Jūs, varenie baltie burvji, gribat pazudināt mūs pavisam!

Viņš strauji apsviedās un izgāja no zemnīcas. Ceļotāji uztraukti saskatījās, un, kad virsaitis bija projām Gorjunovs sacīja:

— Tagad, pēc manām domām, vilcināties vairs nav nekādas jēgas — rīt pēc iespējas agrāk jādodas ceļā; pūš ziemeļu vējš, ezeri aizsaluši, miglas nebūs, un sniegs arī vēl nav dziļš.

— Tiesa, ja snigs vēl, mums bez slēpēm būs grūti tikt uz priekšu, — piebilda Kostjakovs.

— Arī ziemas apģērba mums šeit nav — viss palicis noliktavā, — Ordins piebalsoja.

— Jūs dariet, kā zināt, — Gorohovs enerģiski sacīja, — bet es palikšu pie onkiloniem. Sals drīz mitēsies, un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Bet jūs nemaz netiksiet līdz Koteļnija salai, pazudīsiet ledos.

Gorohovu sāka pierunāt, bet viņš stūrgalvīgi atkārtoja, ka šeit būšot labāk nekā Kazačjē: pilns vēders, mierīga dzīve, laba sieva, silta zemnīca, — neesot ko kurnēt par likteni.

— Ja nu jūs, Ņikita, nokaus, tāpat kā nokāva vampu, un upurēs dieviem, lai mitētos aukstums? — Gorjunovs noprasīja.

— Jūs gvelžat niekus! Vampu aizbēdzis. Onkiloni cilvēkus neupurē. Ja viņi tos upurētu, tad jau sen būtu mūs visus nokāvuši, nemaz nesāktu runāties, nenāktu šurp, kā nupat atnāca Amnundaks. Mūs lūgsies, nevis nokaus.

Iestājās smags klusums.

Mazliet pagaidījis, Gorohovs piecēlās un izgāja ārā, bet pēc brīža ieskrēja Annuira.

— Nupat no jums pārnāca Amnundaks un sacīja mums: «Mēs vairs nedosim sievietes baltajiem cilvēkiem. Kamēr viņi neaizdzīs salu un sniegu, jūs dzīvosiet pie manis un uz turieni vairs neiesiet, citādi jums klāsies slikti.» Un visi vīrieši un sievietes sāka kliegt: «Jau sen tā vajadzēja, lai viņi padzīvo bez sievām, bez piena, bez plāceņiem!» Es tikai palūdzu, lai mani atlaiž uz šejieni pēc segas. Viņš sacīja: «Ej, bet tūliņ nāc atpakaļ!»

Annuira paņēma savu kažokādas segu un pačukstēja Ordinam pie auss:

— Naktī, kad visi aizmigs, es atnākšu pie tevis un izstāstīšu visu, ko būšu uzzinājusi, — man liekas, slikti būs.

Viņa aizskrēja, atstājusi ceļotājus nomāktā garastāvoklī.

— Jā, rīt mazā gaismiņā iesim projām, — Kostjakovs sacīja. — Droši vien tas ir tikai sākums; pret mums vērsīsies ar represijām, lai piespiestu mūs aizdzīt agro ziemu.

— Un, ja mēs kavēsimies, vēl sagaidīsim, ka mums zemnīcā pieliks sargus, un tad aiziet nebūs nemaz tik viegli, — Gorjunovs piebilda.

— Kamēr Gorohova nav, sagatavosim visu ceļam, — Ordins ierosināja. — Interesanti, uz kurieni viņš aizgāja, — vai tikai nav aizsteidzies pie Amnundaka izstāstīt mūsu nodomus?

Gorohovs un sievietes neatgriezās visu vakaru. Ceļotāji paši parūpējās par vakariņām, uzvārīja tēju, sakravāja mantas, pēc tam vēl ilgi sēdēja apspriezdamies un beidzot devās pie miera. Gorohovs, acīm redzot, bija palicis pārnakšņot pie Amnundaka.

Dziļā naktī Ordinu uzmodināja Annuira.

— Jums jāiet projām, cik ātri vien var, — viņa čukstēja. — Karavīri runā: apakšzemes gariem upurējām vampu — un viņi atdeva ūdeni svētajam ezeram; debesu gariem upurējām tikai briedi — viņi sadusmojās un uzsūtīja mums ziemu. Vajag arī viņiem salūkot labāku upuri. Nekā gan nesaka, bet es nojaušu — domā par jums.

— Vai Ņikita arī dzirdēja šīs runas?