Saņņikova Zeme

Atpūtušās sievietes apsēdās plašā puslokā aiz pavarda, pretim ceļotājiem, un uzsāka citu rotaļu: labajā spārnā sēdošā ar kreiso plaukstu uzsita kaimiņienei pa muguru un uzsauca «pirmā», tā savukārt uzšāva kaimiņienei pa kreisi un uzsauca «otrā»; tā pliķu vilnis vēlās aizvien tālāk līdz kreisajam spārnam; ja kāda sajauca skaitīšanu, to pļaukāja no abām pusēm, visiem skaļi smejoties. No kreisā spārna pliķu vilnis, šoreiz ar otru plaukstu sists, nāca atpakaļ, un skaitīšana atkal sākās ar pirmo, bet pusloka pusē sastapās ar jaunu vilni, kas vēlās no labās puses; tādējādi skaitīšana ātri varēja sajukt un visiem par lielu prieku dot ieganstu biežiem pliķiem. Kad šis laika kavēklis apnika, ķērās pie cita: sievietes pietupās ap pavardu un, izstiepušas uz priekšu rokas, visas reizē pastiepa pret uguni labo kāju, bet pēc tam, ļoti ātri atvilkušas to atpakaļ, pastiepa uz priekšu kreiso; ja kāda nokavēja vai kļūdīdamās nepastiepa īsto kāju, kaimiņienes, visiem smejot, nogāza vainīgo uz muguras, tā ka viņai abas kājas tirinājās gaisā. Šī rotaļa tā iekvēlināja sievietes, ka drīz vien viņas sāka gāzt augšpēdu cita citu bez jebkāda iemesla, un beidzot visas gulēja uz klona ar kājām pret uguni un skaļi smējās.

— Šīs rotaļas un dejas, — ierunājās Gorjunovs, — ir lieliski vingrojumi, kas palīdz izlocīt garajā polārajā naktī no ilgas sēdēšanas nogurušos locekļus.

— Jā, vīrieši iet medībās, sargā briežus, gādā malku, bet sievietēm lemti mājas darbi zemnīcā, — Ordins piekrita.

— Pirmo rotaļu viņas sauc par «kaklarotu» un otru — par «vardi»; bet vēl esot trešā — «pārbaude», tā esot mierīga, — sacīja Gorohovs un uzrunāja sievietes: — Parādiet mums «pārbaudi»!

Sievietes apsēdās savās vietās.

— Bet kura no mums pagājušajā ziemā bija pali pacietīgākā un izturīgākā? — atskanēja jautājums. — Vai tu, Annu?

— Jā, es! — Annuena atsaucās.

— Un arī es savā ģintī! — Annuira pavēstīja.

— Tu šeit esi sveša, tevi vispirms jāpārbauda, vai tiesa, ka esi pacietīga un izturīga. Gulsties pirmā! — sievietes nosprieda.

Atnesa ādu un noklāja netālu no ugunskura pusapļa vidū, un Annuira izstiepās uz tās augšpēdu. Annuena paņēma krūzīti, pielēja līdz malām pilnu ar ūdeni un uzlika trauku gulētājai uz vēdera, pēc tam apsēdās tai pie kājām un sāka kutināt pēdas. Pārējās sievietes skaļi skaitīja. Pārbaudes laikā gulētājai par spīti kutināšanai vajadzēja būt pavisam mierīgai un aizturēt pat elpu, lai no trauka neizlītu neviens piliens, kamēr aizskaita līdz desmit. Kaut gan onkilonietēm no staigāšanas basām kājām āda uz pēdām bija kļuvusi raupja, tomēr pārbaudi spēja izturēt tikai retā, vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietes tīšām skaitīja ļoti lēni. Pārbaudi izturējusī ieguva izturīgākās un pacietīgākās titulu un tiesības kutināt kāju pēdas visām neizturīgajām.

Annuira šoreiz neizturēja un pie skaita deviņi skaļi iesmējās; tiesa, viņas sāncense mīlestībā kutināja ļoti stipri.

— Redzi nu, tu esi samelsusi! — Annuena ļaunā priekā iesaucās. — Tu nekad neesi bijusi izturīga!

— Varbūt arī tu neesi bijusi! — Annuira sirdīgi atcirta.

— Citi zina! Bet, ja netici, vari pārbaudīt mani pat lielajā pārbaudē, — Annuena lepni iesaucās.

— Jā, viņa spēj izturēt arī to! — citas apstiprināja.

— Annuena, parādi, ko vari! — Ordins aicināja.

Annuena nogūlās Annuiras vietā, un tā, pielējusi krūzīti ar ūdeni, uzlika to uz Annuenas vēdera, pie pašām krūtīm un sāka kutināt viņai vidukli — visjutīgāko vietu. Tomēr Annuena gulēja kā sastingusi un pārbaudi izturēja.

— Pamēģini vien to izturēt! — viņa pieceldamās zobgalīgi sacīja un iešļāca ūdeni no krūzītes tieši Annuirai sejā.

Tā bija privilēģija, ko ieguva lielo pārbaudi izturējušās; Annuira tikai klusēdama apslaucljās un nokaunējusies pagāja sānis.

Sievietes gūlās uz ādas cita pēc citas, un Annuena piespieda viņas visas smieties — citas agrāk, citas mazliet vēlāk — un, par lielu prieku pārējām, pamatīgi aplaistīja ar ūdeni, iekām tās paguva piecelties.

Pārbaudi neizturējušās pēc tam žāvējās pie ugunskura un skaļi smējās, noskatīdamās, ka nākamajām klājas gluži tāpat. Izturēja tikai viena sieviete, un, kad visas citas bija pārbaudītas, Annuira izteica vēlēšanos ļauties pārbaudei otrreiz, bet prasīja, lai viņu kutina otra izturīgā. Annuena protestēja, bet pārējās, zinādamas, ka viņas abas ir sāncenses, nosprieda, ka Annuirai esot tiesības pieprasīt atkārtotu pārbaudi, ja viņa agrāk jau pierādījusi, ka prot izturēt kutināšanu. Annuira bija ar mieru pakļauties lielajai pārbaudei un drosmīgi to izturēja, taču neizmantoja tiesības apliet ar ūdeni savu kutinātāju. Ak, ja tās vietā būtu Annuena! Tā gan saņemtu pilnu tiesu!

— Nu, tagad jums ir divas pavisam nesakutināmas līgavas! — Gorjunovs apsveica Ordinu.

— Un abas greizsirdīgas! — piebilda Kostjakovs.

— Tā jau mēdz būt! — Ordins smējās, apmierināts, ka Annuira atjaunojusi savu reputāciju.

Pļāpādami visi vēl pasēdēja pie uguns, bet drīz no Amnundaka mītnes atnāca kāds sirmgalvis un pavēstīja, ka sievietes varot nākt mājās, jo dievu lūgšana esot beigusies.